Ilona Anaņko-Bārtule ir visjaunākā skolotāja Sventes vidusskolā, kur jau piekto gadu māca skolēniem angļu valodu. Pirms dažiem gadiem viņa pati absolvēja šo skolu un vēl nesen pat iedomāties nevarēja, ka atgriezīsies Sventes vidusskolā jau kā pedagogs. Taču tagad ir gandarīta, ka atradusi savu sirdsdarbu.
No tulka par skolotāju
“Mans stāsts saistībā ar skolu sākās pirms četriem gadiem. Tobrīd biju Daugavpils Universitātes studente, mācījos trešajā kursā. Godīgi sakot, pat iedomāties nevarēju, ka reiz strādāšu skolā un ka mani tas tik ļoti aizraus,” stāsta Ilona. Daugavpils Universitātē viņa studēja angļu un franču filoloģiju, paralēli studijām sāka strādāt par tulku kādā uzņēmumā. Piedāvājums pasniegt angļu valodu skolā nācis diezgan negaidīti, turklāt mācību gada beigās, jo Sventes vidusskolā radās vakance. Ilonai uzzvanīja viņas dzimtās skolas direktors Aleksandrs Sibircevs, aicinot izmēģināt savus spēkus pedagoģijā. “Godīgi sakot, bija bail, bet direktors mani iedrošināja,” atzīst skolotāja. Mācību gads ātri beidzās, arī mācāmo klašu sākumā nebija daudz, tāpēc Ilona nepaguva saprast, vai viņai šis darbs patīk.
Ieguvusi augstskolā bakalaura grādu, Ilona iestājās maģistrantūrā, taču izvēlējās studiju programmu “Tulks, tulkotājs” nevis pedagoģiju. “Manī joprojām bija šaubas, vai gribu būt skolotāja. Studēju divarpus gadus, paralēli strādāju skolā, bet praksē gāju par tulku. Pēc maģistrantūras tomēr sapratu, ka gribu strādāt skolā,” saka Ilona.
Lai iegūtu arī pedagoģisko izglītību un nepieciešamās zināšanas, Ilona šogad iesaistījusies vērienīgajā skolotāju izglītības projektā „Mācītspēks”, ko īsteno nodibinājums „Iespējamā misija” sadarbībā ar Latvijas augstskolām. “Dzirdēju radio reklāmu un nolēmu izmantot šo unikālo iespēju gada laikā iegūt skolotāja profesiju un papildināt savas zināšanas. Negaidot izgāju visas trīs atlases kārtas un varēju sākt mācības. Man tas ir nopietns solis, jo prasības ir ļoti augstas,” atzīst Ilona. Pirmās nodarbības notika jau vasarā, apgūstot psiholoģiju, pedagoģiju un metodoloģiju. Ilona atkal kļuvusi par Daugavpils Universitātes studenti. “Mēs ne tikai mācāmies pedagoģiju, lai kļūtu par skolotājiem, mēs mēģinām pārņemt kaut ko jaunu no projekta un ieviest skolā. Līdz ar to atbildība ir ļoti liela.”
Šobrīd Ilona jūtas pārliecināta, ka atradusi savu īsto profesiju un aicinājumu. Taču arī tulka zināšanas un prasmes viņai joprojām noder, izpalīdzot kolēģiem iztulkot kādus tekstus.
Svarīgs ir atbalsts
Pastiprināta interese par svešvalodām Ilonai radusies, mācoties vidusskolā. Tajā laikā Daugavpils Universitātē tika izveidota Humanitārā akadēmija jauniešiem, kam bija noteicoša loma arī Ilonas dzīvē. Pieteikties šai akadēmijai Ilonu pamudinājusi viņas latviešu valodas skolotāja, redzot audzēknes interesi par valodām un sekmes valodu olimpiādēs. “Tā ir unikāla iespēja, jo es, būdama vēl skolniece, varēju redzēt, kā notiek īstas lekcijas. Mums bija dažādas nodarbības – ar režisoriem, aktieriem, dažādās valodās – zviedru, ķīniešu un vācu valodā. Tur arī interese nostiprinājās,” savu nākamo izvēli skaidro Ilona. Humanitāro akadēmiju viņa apmeklēja trīs gadus un pēc vidusskolas nolēma studēt svešvalodas. Tagad viņa mudina izmantot šo iespēju savus skolēnus un jūtas gandarīta, ka arī viņas skolēniem ir interese par valodām, ka kāds iet viņas pēdās, jautā padomu arī pēc skolas absolvēšanas. “Ir gandarījums, ja izdodas palīdzēt skolēnam, ievirzīt viņu noteiktās sliedēs un saņemt paldies vai apsveikumu Skolotāju dienā. Patīkami just atdevi savā darbā,” teic Ilona.
Arī pašai Ilonai savulaik bija un arī ir joprojām savs iedvesmas avots un stiprais plecs. “Aiz katra no mums ir skolotājs. Cilvēks, kas mani iedrošināja un ar savu piemēru rādīja, ka skolotāja profesija ir aicinājums, ir manas skolas direktors Aleksandrs Sibircevs. Līdz ar šo skolotāju mainījās mans pasaules redzējums. Esmu viņam pateicīga no visas sirds, jo viņš iedrošināja mani brīžos, kad pati sev neticēju. Pateicoties viņam, turpinu mācīties. Viņa iedrošināta, startēju konkursā uz eTwinning semināru Vācijā. Man nebija pārliecības, ka mani izvēlēsies, jo varēja piedalīties tikai divi skolotāji no Latvijas. Taču direktors teica: “Pamēģini! Protams, ka tu tiksi!” Pēc nedēļas saņēmu atbildi, ka esmu pieņemta. Viņš vienmēr atbalstīs un dos padomu,” stāsta Ilona. Uzsākot darbu skolā, Ilonai nebija pieredzes, bijis neērti, ka bijušie skolotāji nu viņu sauc par kolēģi, mācījusies no savām kļūdām un skolēniem, allaž jutusi lielu atbalstu no savu kolēģu puses. Spēku Ilona rod arī savā ģimenē, kas neļauj nolaist rokas.
Rūpīgi plānojot, var paspēt visu
Ilona jau kopš studijām iemācījusies veiksmīgi apvienot mācības ar darbu. Tas viņai izdodas, plānojot katru nedēļu, lai atlicinātu laiku arī sev, ģimenei un vaļaspriekam. “Skolotāja darba specifika ir tāda, ka nevar visu atstāt skolā, bet mājās tikai atpūsties. Es vienmēr gatavojos stundām tikai mājās, jo skolā jārisina citi aktuāli jautājumi. Mājās darbs dažkārt ievelkas līdz naktij, bet tā ir atbildība, jo skolotājam jāgatavojas katrai stundai. Arī mācības jāplāno. Es parasti veidoju sev tādu kā tabulu, kur sarakstu, kad un kāds darbs darāms, kad ir lekcijas,” dalās pieredzē Ilona. Kad viņa jūtas no visa nogurusi, ļaujas savam vaļaspriekam un uzcep kādu pīrāgu vai torti. Rosoties virtuvē, galva atpūšas.
Jaunās skolotājas darba ikdiena ir visai spraiga. Sventes vidusskolā Ilona vada arī franču valodas pulciņu, bet no šī gada māca franču valodu arī Daugavpils Valsts ģimnāzijā. Savukārt divreiz mēnesī brīvdienās vada angļu valodas stundas neklātienes audzēkņiem Sventes vidusskolā.
“Tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo neklātienē mācās dažāda vecuma cilvēki. Daudziem jau ir savas ģimenes, darbs. Sākumā bija grūti viņu priekšā iziet kā skolotājai,” atzīst Ilona. Tikai ar pieredzi viņa guva pārliecību, ka spēj ar visu tikt galā. Viņa ielāgojusi, ka panākumi slēpjas savstarpēja cieņā, spējā atzīt savas kļūdas, to novērtē jebkura vecuma audzēkņi.
Gandrīz uzreiz Ilona tika arī pie savas audzināmās klases. Tā gan ir vismazākā klase skolā ar četriem skolēniem. Renāts, Deniss, Maksims un Samanta esot ļoti pretimnākoši un atsaucīgi skolēni, ar kuriem Ilona ļoti lepojas, priecājas par katra sasniegumiem, pārdzīvo līdzi, cenšas atbalstīt. Audzināmā klase esot pavisam cita pieredze, jo tas ir ne tikai darbs ar skolēniem, bet arī viņu vecākiem, tāpēc jāprot uz katru jautājumu paraudzīties ne tikai no pedagoga, bet arī no skolēna un vecāka redzespunkta.
Laikmets ievieš savas korekcijas
Lai arī Ilona vēl pavisam nesen pati sēdēja skolas solā, taču atzīst, ka jaunā paaudze jau ir citādāka. Arvien vairāk bērni izmanto dažādas tehnoloģijas un ar to ir jārēķinās. “Arī mums bija telefoni, taču mēs vairāk komunicējām viens ar otru, rakstījām špiķerus. Mūsdienās skolēni to neprot darīt, bet izmanto telefonus,” novērojusi skolotāja. Viņa uzskata, ka špiķeru rakstīšana ir laba lieta, jo rakstot skolēns vairāk iegaumē, tāpēc cenšas savās stundās ieviest “špiķeru rakstīšanu”, proti, piedāvā skolēniem uz nelielām lapiņām rakstīt gramatikas likumus, lai to var izmantot vēlāk. Tas ne tikai trenē atmiņu, bet arī māca no lielās informācijas gūzmas atlasīt pašu svarīgāko.
“Lai ieinteresētu skolēnus, pašam skolotājam jābūt ļoti mūsdienīgam, jāpārzina mūsdienu dziedātāji, kino, slavenības. Jauniešiem patīk, ka skolotājs ar viņiem var parunāt ne tikai par mācību priekšmetu, bet arī citām tēmām, kas interesē jauniešus,” atzīst Ilona. To viņa ņem vērā arī angļu valodas stundās, cenšoties attīstīt skolēnu runas prasmi ar atbilstošas tēmas izvēli. “Skolēniem patīk darboties interaktīvi. Manām klasēm ir iepatikusies izglītojošā spēle “Kahoot!”, ko dažreiz izmantojam, lai nostiprinātu viņu zināšanas. Tā ir paaudze, kas tiecas uz mūsdienu tehnoloģijām, tāpēc jāmāca tās izmantot nevis tikai, lai spēlētos, bet lai ko iemācītos.”
Pedagogiem savā darbā nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem un pārbaudījumiem. Tie šogad nāca ar attālinātām mācībām, kas bija liels pārbaudījums gan skolotājiem, gan skolēniem. Ilona atzīst, ka skolotājiem bija ātri jāiemācās strādāt pa jaunam, pasniegt savu mācību priekšmetu citādāk. Un šajā situācijā bijis milzīgs skolas administrācijas atbalsts. “Bija sarežģīti. Darbs 24 stundas diennnaktī. Ne tikai pie datora, bet arī WhatsApp vietnē. Bija svarīgi norobežot darbu no atpūtas un citiem pienākumiem, jo ir grūti visu dienu būt šajā ritmā. Attālinātas mācības paredz daudz vairāk laika pavadīt pie datora, vairāk laika prasa gatavošanās stundām attālināti. Jāpārdomā, kādas tēmas dot, ko skolēni var mācīties paši. Ļoti svarīgi nodrošināt atgriezenisko saiti,” pieredzē dalās skolotāja. Pirmais attālināto mācību posms pavasarī devis lielu pieredzi, arī skolēni ļoti ātri pie visa pieraduši, dažiem iepaticies mācīties mājās, grūtāk klājoties tiem, kam jāpalīdz saviem jaunākajiem brāļiem un māsām mācībās. Sventes vidusskola nodrošinājusi ar datoriem visus, kam to iepriekš nebija.
“Skolotājiem jau ir pieredze, tagad ir mierīgāk, jo puslīdz zinām, kā viss var notikt. Uztrauc tas, ka situācija var ieilgt un var neizdoties apgūt visu mācību vielu. Taču ceram, ka attālinātais mācību process neieilgs un viss nostāsies savās vietās!” saka jaunā skolotāja Ilona Anaņko-Bārtule.
Teksts, foto: Inese Minova