Šīs Lieldienas un gavēņa laiks cilvēkiem paliks ilgi atmiņā, jo pirmo reizi kristiešiem tik svarīgajos svētkos nebūs iespējas apmeklēt dievnamus visā valstī noteikto ierobežojumu dēļ. Lai arī baznīcu durvis šobrīd fiziski ir ciet, taču ceļš uz garīgumu un Dievu vienmēr ir vaļā un arī līdz šim allaž ir bijis vien pašiem ejams. Kā šo ceļu atrast pašreizējos sarežģītajos apstākļos, jautājām priesterim Janušam Bulašam.
Cik ilgi jūs kalpojat par priesteri?
Laiks un gadi skrien ļoti ātri. Priestera dzīve ir interesanta, dažādiem notikumiem un tikšanām bagāta. Atrodoties pastāvīgā kustībā, laiks iet nemanāmi un, lūk, esmu priesteris jau 22 gadu garumā.
Kurās draudzēs jūs kalpojat?
Apkalpoju Elernes, Jaunbornes, Kaplavas, Varnaviču un Priedaines baznīcas. Dzīvoju Elernes draudzē, kura ir 370 gadus veca. Šajā draudzē bija dzimis nākamais bīskaps Ignācijs Svirskis (1885-1968). Mūsdienās Polijas pilsētā Sedlcē notiek beatifikācijas process, lai iecelt Ignāciju Svirski svētīgo kārtā. Kas zina, varbūt ar laiku viņš kļūs par Elernes baznīcas patronu.
Ko jums nozīmē kalpošana Dievam?
Kā dzīves pirmsākumos, tā arī paaicinājuma priekšā atrodas Dievs. Dzīve un paaicinājums – tā ir Dieva dāvana. Viņš sauc tos, kurus vēlas, neatkarīgi no statusa, nodarbēm, neatkarīgi no vājībām un pat no konkrētā cilvēka grēkiem. Tagad daudz runā par paaicinājuma uz priesterību krīzi, kaut gan patiesībā drīzāk ir jārunā par krīzi atbildēs uz paaicinājumu. Arī mūsdienās Dievs turpina saukt cilvēkus kā iepriekš, taču daudzi jaunieši noklusina sevī Kunga paaicinājumu ar televīziju, izklaidēm, citām iekārēm, tādēļ tie nav spējīgi saklausīt Dieva balsi, un atbildēt viņa paaicinājumam. Jauniešiem es gribētu teikt – nebaidieties! Ja jūs jūtat savās sirdīs šo dzirksteli, tad nav pamata baidīties, atteikties no laicīgās pasaules un atbildēt Dieva balsij.
Kas tomēr ir svarīgāk kristietim — ievērot laicīgos likumus vai tomēr iet uz baznīcu, lai atdotu godu Dievam?
Bīskapi ir izdevuši speciālu atļauju, kas ļauj ticīgajiem nepiedalīties dievkalpojumos. Jāatzīmē, ka lēmums neiet baznīcā (ārkārtējās situācijas laikā) ne tikai neskaitās grēks, bet tieši otrādi — kalpo kā brīvprātīgās upurēšanas un mīlestības akts.
Tagad, karantīnas laikā, daudziem uzlikts par pienākumu ”būt” mājās, neapmeklēt draudzi. Spēkā jau stājušies striktāki ierobežojumi, proti, nedrīkst pulcināt pat līdz 50 cilvēkiem vienā dievkalpojumā. Vai jums šis lēmums nešķiet pārāk radikāls?
Ārkārtējās situācijas laikā, kurā patlaban dzīvo mūsu valsts un tauta, valdība ir izlēmusi aizliegt publiskos pasākumus, iekļaujot dievkalpojumus jeb svētās mises. Šādos apstākļos mums nav citas iespējas, kā tikai sekot tam, ko esošā vara uzskata par labu esam. Šāds radikāls lēmums personīgi man un visai katoļu saimei nodara lielas sāpes, jo dievkalpojums ir kristieša dzīves centrs un avots. Trešā gadsimta abesīniešu mocekļi teica: “Sine dominico non possumus”, kas nozīmē ”Mēs nevaram dzīvot bez svētās mises”. Taču šodien mums ir jāupurē savas ciešanas Dievam, lai galu galā sasniegt garīgo un fizisko atveseļošanos visai tautai.
Kā kristietim piedalīties dievkalpojumā no mājām?
Pirms mises sākuma ir jāizlemj, kādā nodomā lūgsieties. Tas ir noderīgi ne tikai vienkāršās mises laikā, bet arī, piedaloties tiešraidē. Blakus ekrānam var nolikt svecīti un krustu, izveidot nelielu altārīti. Būtu vēlams paslēpt visu, kas traucē. Arī telefonu. Atkārtojiet reizē ar priesteri visus žestus un vārdus, kurus jūs parasti sakāt, atrodoties dievkalpojumā baznīcā. Arī pārmetiet krusta zīmi. Beigās varētu pateikties Dievam par iespēju piedalīties svētajā misē.
Ko jūs personīgi teiktu tiem, kas ir koronavīrusa skarti? Vai ir kāds iedvesmojums, mierinājums?
Parīzes bīskaps uzrakstīja vēstuli slimnīcu vadītājiem, ka viņam ir 55 jauni priesteri, kas gatavi sniegt garīgo atbalstu un nest komūniju tiem, kas ir saslimuši ar koronavīrusu. Žurnālisti viņam vaicāja: ”Vai jums pašam nav bail no koronavīrusa?” Viņš atbildēja: ”Nemaz nav bail. Bailes nepasargās mūs no miršanas vai saslimšanas. Tas, kurš bīstas, nevar uzvarēt vīrusu. Grūtā situācijā ir nepieciešama stipra griba. Bet, ja nu ir atnākusi mana stunda, tātad Dievs man to ir izvēlējies.”
Vai kristietis var baidīties?
Šobrīd mums ir unikāla situācija salīdzināt mūsu notikumus ar to, ko bija pārdzīvojuši Lieldienu laikā Kristus mācekļi. Atcerieties, kad Kristus nomira Krustā, viņa mācekļi bija šokēti, nobijušies, un, līdzīgi kā mēs, bija pazaudējuši cerību. Viņi nebija gatavi tam, ka Kristus mirs kā parasts cilvēks. Tiklīdz viņi neuzzināja, ka viņš ir augšāmcēlies! Taču, lai tam noticētu, mācekļiem bija nepieciešams iekšēji sevi pārvarēt, izmainīties.
Ņemot vērā pēdējā laikā pasaulē notiekošās kataklizmas, vai ir pamats runāt par pasaules galu – otrreizējo Kristus atnākšanu? Arī daudzi kristieši pamanīti sociālajos tīklos izplatām ”pēdējo dienu” brīdinājumus.
Pastāv teorija, ka katrus 100 gadus uz mūsu zemes izraisās pandēmijas vai epidēmijas. 18. gadsimtā tas bijis mēris, 19. gadsimtā holera, savukārt 20. gadsimtā spāņu gripa. Mūsdienās – koronavīruss. Caur šīm epidēmijām cilvēki labāk saredz personīgo trauslumu. Mums šķita, ka esam visvareni, jo radījām daudz tehnoloģiju, taču esam bezspēcīgi vīrusa priekšā. Iespējams, pateicoties tam, mēs kļūsim daudz pazemīgāki, pakļāvīgāki.
Kāds būtu jūsu apsveikums iedzīvotājiem Lieldienās?
Katram cilvēkam, kurš ir kristietis, tieši Lieldienas ir gaišākie un nozīmīgākie svētki gadā. Svarīgi un īsti šie svētki kļūst tādēļ, ka mēs esam pārliecināti par Kristus atnākšanu šajā pasaulē ar noteiktu misiju, mērķi – atvērt cilvēka priekšā jaunus Dieva mīlestības un žēlsirdības horizontus. Pateicoties Jēzus Kristus upurim Golgātas krustā un augšāmcelšanai, mūsu dzīve kļuvusi jēgpilna. „Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, un arī veltīga jūsu ticība,” saka apustulis Pāvels (1 Kor. 15, 14). Lieldienas nes mums cerību, brīvību, pārliecību par rītdienu, bet galvenais – dāvā iespēju mīlēt, ticēt un paļauties Kungam visās situācijās.
Vai būsim spējīgi izteikt šos vārdus arī mūsdienās? Ņemot vērā pēdējos notikumus saistībā ar Covid-19 pandēmiju, arvien biežāk dzirdam jautājumu: „Kur skatās Dievs un kādēļ pieļauj šīs nelaimes, slimības un sāpes tik daudziem cilvēkiem uz šīs zemes?” Nevainosim Dievu! Šīs situācijas pamatā stāv konkrēto cilvēku grēks un bezatbildība, kā arī sabiedrības kopumā. Kā saka, svētie raksti: ”Visa pasaule ir grimusi ļaunumā” (1 Jāņa 5:19). Šie izaicinājumi un problēmas ienāk mūsu dzīvē ne bez iemesla – ”pasaulē jums ir bēdas” (Jāņa 16:33) un šis fakts ir jāuztver mierīgi. Caur šiem izaicinājumiem mēs mācāmies praktizēt mūsu ticību, jo ”tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem” (Jēkaba 2:26). Tikai šādā veidā mūsos notiek garīguma formēšanās. Visgrūtāk ir ticēt Dievam tieši smagos brīžos, kad liekas, ka no esošās situācijas nav izejas. Taču Dievs tieši šādos brīžos atrodas mums vistuvāk un sniedz savu roku. Galvenais ir nebaidīties un nešaubīties, bet pieņemt palīdzību no Dieva. Dažkārt pat ir labi atrasties pilnīgā atkarībā no Dieva gribas, lai varētu saredzēt savu egoismu un lepnību. Esošā situācija ir pārbaudījums ticīgajiem, cik stipra ir kristiešu ticība, un vai mēs pilna mērā apzināmies, kas ir Kristus un kādu lomu viņš spēlē mūsu dzīvē. ”Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas viņš esot?” jautā Kristus (Mateja 16:13). Šis jautājums ir aktuāls arī mūsdienās, un lai katrs atbild uz to patstāvīgi. Esmu vienots ar jums, dārgie ticīgie, lūgšanā un Lieldienu priekā, mīlestībā un cerībā, novēlot katram no mums dvēseles mieru, stipru ticību, cerību un bezgalīgo Aglonas Dievmātes aizbildniecību. Neskatoties uz visām ciešanām – Kristus ir augšāmcēlies!
Ar priesteri sarunājās: Dainis Bitiņš
Foto: Dainis Bitiņš
