Šogad Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerība “Kaimiņi” atzīmē pastāvēšanas 15 gadu jubileju. Šo gadu laikā sabiedriskā labuma organizāciju vadījusi un roku uz pulsa turējusi Inga Krekele. Pirms pāris gadiem kļuvusi par profesionālu pirtnieci un pārcēlusies no lielpilsētas tuvāk dabai, viņa atzīst, ka jūtas laimīga.
– Pastāsti par sevi – kur esi dzimusi, skolojusies?
Inga Krekele: Dzimusi esmu tepat Daugavpilī, bet ar saknēm dziļi laukos. Pirmās paaudzes pilsētniece. Mācījos Daugavpilī, tad aizbraucu studēt uz Rīgu, kur kādu laiku pastrādāju Satiksmes ministrijā. Ātri vien sapratu, ka Rīga ir pārāk liela priekš manis. Nolēmu atgriezties mājās. Atgriešanos veicināja Dienvidlatgales NVO atbalsta centra vadītāja Valda Kudiņa uzaicinājums pastrādāt sabiedriskajā organizācijā. Tā kopš 2003. gada darbojos partnerībā “Kaimiņi”. Kādu laiku apvienoju darbu ar pasniedzējas amatu Baltijas Krievu institūtā, kur pasniedzu starptautisko attiecību tiesības, jo esmu ieguvusi maģistra grādu šajā jomā, lai gan nevienu dienu par juristu neesmu strādājusi. Darbs partnerībā tik ļoti aizrāva un bija sirdij tuvs, ka varu teikt, ka esmu laimīgs cilvēks, jo mans darbs ir arī mans hobijs.
– Kāds bija partnerības “Kaimiņi” izveides process?
I.K.: Viss sākās ar Lielbritānijas finansētu projektu, kura noslēgumā 2003. gadā reģistrējām biedrību “Daugavpils rajona partnerība”. Faktiski bija tā – es atnācu un man bija jāvada organizācija ar entuziasma pilniem cilvēkiem, kuri pirmā projekta ietvaros sapratuši, ka kopā var paveikt labas lietas un ir pamēģinājuši mazo projektu finansējuma burvību.
Beidzās Lielbritānijas finansējums un iestājās tukšums. Projekts noslēdzies, bet ko darām tālāk? Mums paveicās, ka radās brīnišķīgs risinājums – pateicoties SEB bankai un tās Daugavpils filiāles vadītājam Viktora Krola kungam, kurš darbojās partnerības padomē, tika izveidots Kopienu fondu. Es šo fondu administrēju, tomēr bija skaidrs, ka finanšu līdzekļi ir nepietiekami, lai segtu organizācijas administrācijas izmaksas. Lai papildus nopelnītu, man sākās mežonīgais projektu laiks, kad nereti bija jāvada pieci projekti vienlaicīgi. Viens liels skrējiens. Tomēr bija arī forši, jo visu laiku bija jādomā un jātur roka uz pulsa, lai sevi nodrošinātu ar darbu un atalgojumu. Tāpēc sāku strādāt par pasniedzēju arī Baltijas Krievu institūtā, lai būtu stabilāk.
Tālāk sekoja Sabiedrības Integrācijas fonds un vēl citas mazākas programmas. 2004. gadā iestājāmies Eiropas Savienībā un mums solīja, ka būs pieejama LEADER programma. Nu tik būs! Nevienam šādas pieredzes nebija, nezinājām, ko gaidīt, kā visu veidot. Tā kā mēs Latgalē bijām trīs partnerības – Daugavpilī, Rēzeknē un Balvos, kas bija izveidojušās Lielbritānijas finansējuma ietvaros, un Daugavpils bija veiksmīgākais piemērs, kā partnerība turpina darboties, tad visa Latvija, tai skaitā Zemkopības ministrijas speciālisti, brauca pie mums mācīties, rakstīt Ministru kabineta noteikumus un smelties pieredzi. Mums bija tas gods būt par pieredzes nesējiem tālāk, lai arī pārējā Latvijā tiktu izveidotas vietējās rīcības grupas.
Jāsaka, ka visu šo gadu laikā mans lielākais atbalsts ir bijis vietējo kopienu koordinatoru tīkls, kā arī Partnerības padome, kuras sastāvs gan ir mainīgs. Nemainīgi šo gadu laikā padomes priekšsēdētājs ir Aivars Rasčevskis, kas šo lietu gan pārzina, gan atbalsta.
-Vai līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, darbs kļuvis mierīgāks un sakārtotāks?
I.K.: Jā, bija iestājušies “biezie” laiki. Daugavpils un Ilūkstes novadu teritorijām no ES tika novirzīti 1.5 miljoni eiro. ES paredz naudu arī administratīvajiem izdevumiem, tāpēc arī par to vairs galva nesāpēja. 2020. gadā šis lielais LEADER administrēšanas projekts beigsies. (Ietur pauzi) Kaut kāds turpinājums sekos, bet vēl grūti spriest, kā tas izskatīsies. Jūnijā piedalījos konferencē Bulgārijā, kur mēs par to diskutējām. Izskatās, ka nākotnē LEADER programma apvienos vairāku fornu finansējumu, lai nodrošinātu vispusīgu pieeju vietējās teritoijas attīstībai. Periodi, kad finansējums nav pieejams, ir stresa pilns, tomēr liek būt visu laiku formā. Jāatzīst, ka ES finansējums ir mazliet izlutinājis, jo vairs neatliek laika, spēka un iedvesmas citiem, mazākiem projektiņiem.
-Vai var teikt, ka biedrības ir aktīvas un vairs nav skubināmas?
I.K.: Sākotnēji, pirms lielā finansējuma, bija nepieciešams biedrības skubināt, lai tās veidotos, noticētu sev un virzītos uz priekšu. Mēs zinājām, ka nāks ES iespējas, tāpēc bija svarīgi izveidot pamatu, lai te jau būtu, kas spētu apgūt šos līdzekļus. Jāsaka gan, ka šobrīd ir pieejams liels finansējums, bet ir arī jākārto mežonīgi daudz papīru, kas pieprasa profesionālu pieeju. Ir prieks, ka tās organizācijas, ar kurām mēs sākām sadarboties, ir izaugušas gana spēcīgas, lai spētu ar to tikt galā, tomēr skumdina, ka papīru kalnos pazūd cilvēks. Tāpēc gribās biežāk rīkot dažādas tikšanās ar biedrību cilvēkiem, lai par viņiem atcerētos un celtu saulītē.
-Kuri realizētie projekti tev sagādājuši vislielāko gandarījumu?
I.K.: Šajos gados ir bijis ļoti daudz rotaļu laukumu! (Smejas) Tas ir saprotams, jo ir jāsakārto infrastruktūra, lai cilvēkiem būtu, kur atpūsties ar bērniem. Grūti ir izcelt kādu vienu projektu. Atceros pirmo starptautisko projektu 2006. gadā, kad mēs ar Daugavpils novada jauniešiem devāmies uz Ziemeļīriju pieredzes apmaiņas braucienā. To vidū bija tie jaunieši, kuri šobrīd vada Daugavpils novada jaunatnes lietas. Tā bija iedvesmojoša pieredze.
-Kā veicas ar uzņēmējdarbības projektiem laukos?
I.K.: Sākotnēji partnerības mērķis bija mudināt vietējo cilvēku iniciatīvu, lai viņi paskatās sev apkārt un saprot, ko var izdarīt sabiedrības labā. Tikai vēlāk sākās uzņēmējdarbības projekti. Ar uzņēmējdarbības projektiem nav viegli, jo cilvēki ir kūtrāki, negribīgāk uzņemas saistības, mēģina tikt galā paši ar saviem spēkiem. Uzņēmējdarbību attīstīt ar ES finansējumu, nozīmē uzņemties saistības un uzliek sev zināmus rāmjus. Jaunajam uzņēmējam jābūt ļoti pārgalvīgam un 100% pārliecinātam par savu ideju, turklāt sākotnēji ir jāiegulda savs finansējums. Pamatā no uzņēmējdarbības esam atbalstījuši jau esošus uzņēmumus.
Mēs arī nedrīkstam atbalstīt tīro lauksaimniecību. Ja es izdomāšu audzēt kartupeļus lielā vairumā, tas negūs atbalstu. Savukārt, ja es pie savas kartupeļu plantācijas vēlēšos izveidot čipsu rūpnīcu, tad jā. Pēdējā laikā ir vērojama patīkama tendence, ka tie cilvēki, kas uzreiz pēc skolas aizbrauca uz ārzemēm pelnīt lielo naudu un meklēt laimes lāci, sāk saprast, ka mājās tomēr ir labāk un atgriežas. Man pavisam nesen bija pāris konsultācijas ar tādiem uzņēmīgiem cilvēkiem, kas saka, ka viņiem ir bizness Lielbritānijā, bet grib dzīvot Latvijā. Viņu redzējums par uzņēmējdarbības vidi laukos gan ir mazliet rožains. Doma, ka man tagad ir zemes gabals ezera krastā, es uzbūvēšu pirtiņu, dzīvošu laimīgi un tik skaitīšu naudiņu, diemžēl, neatbilst realitātei. Tomēr ir prieks, ka viņi atgriežas, viņiem ir savi resursi un uzkrātā pieredze. Nepieciešams tikai nedaudz viņiem paskaidrot, ka idejai par pirtiņu ezera krastā jābūt klāt vēl kādam pakalpojumam, lai tas nodrošinātu uzņēmuma ilgtspēju. Cilvēki atgriežas, turklāt ar sākumkapitālu, tāpēc atkrīt problēma, ka uzņēmējdarbību nevar uzsākt šī faktora dēļ.
Pozitīvi, ka kādā brīdi jaunieši sāka pārņemt vai veidoja klāt pie esošajām vecāku saimniecībām savas saimniecības. Viņiem redzējums uz saimniekošanu savādāks nekā esošajiem zemniekiem, tāpēc viņi ir vairāk gatavi iesaistīties pārstrādē, nodrošināt produktam ilgāku dzīvotspēju. Piemēram, Bebrenē tiek audzēti ziedkāposti un brokoļi – arī tas ir veiksmes stāsts, kad cilvēks, pastrādājis ārzemēs, apskatījies, kā tur viss notiek, atgriezās savā nelielajā zemes gabalā un izveidoja savu saimniecību. Viņi ne tikai audzē, bet arī iegādājās saldējamo piekabi, tagad domā par pārstrādes iespējām, lai produktu padarītu vēl pievilcīgāku. Tie paši arbūzi Ilūkstē! Kas to varēja iedomāties, ka Latvijā var izaugt tik labi un garšīgi arbūzi! Tepat Kalkūnes pagastā jaunietis nolēmis audzēt un pārstrādāt upenes, Sventes pagastā – kartupeļus. Tie ir labie piemēri.
-Pastāsti, kā Tu pievērsies pirts lietām.
I.K.: Es varu teikt, ka esmu divreiz laimīgs cilvēks, jo abi mani hobiji un sirdslietas ir arī mans darbs. Gan darbs partnerībā, gan tas, ko esmu apguvusi Pirts skolā. Vienkārši, vienā brīdī strādājot, nolēmu, ka man vajadzētu vēl kaut ko pamācīties. Pilnīgi nejauši ieraudzīju sludinājumu, ka Aglonā tiek veidota pirtnieku grupa. Es aizbraucu un tas man izvērsās četru gadu ilgās mācībās, kurās ieguvu profesionālo izglītību. Es jau smejos, ka pirtnieks ir mana pirmā profesija, jo, absolvējot augstskolu, ieguvu tikai akadēmisko grādu. Tāpēc man ir akadēmiskais grāds jurisprudencē un profesija – pirtnieks (smejas). Pirts skola pavēra citas zināšanas par to neizzināto pasauli, ko mēs varam sev un tuvajiem sniegt no pļavās un mežos atrodamajiem resursiem.
Vienu brīdi mēs ļoti intensīvi ar kolēģīti Dzintru Abaroni braucām izbraukumos, jo nevienai no mums nebija savas pirtiņas. Tad kolēģe tika pie savas pirts Višķos, savukārt es vēl esmu procesā uz šo mērķi. Tūlīt man taps pirtiņa un viss notiks daudz intensīvāk.
-Vai pati arī dodies pļavās un mežos, lai ievāktu dabas veltes?
I.K.: Protams. Šis pavasaris gan bija neprātīgs, jo viss bija saziedējis vienlaicīgi! Nepaspēju savākt māllēpes, kad jau bija gaiļbiksītes un tūlīt pat arī raspodiņi. Liepas pat pumpuros! Mēs jau smējāmies, ka Jāņu vainagā nebūs, ko likt galvā, viss pārziedēs.
-Vai visas dabas veltes Tev ir pazīstamas vai sākumā pļavā devies ar botānisko grāmatu?
I.K.: Es zināju tikai tik daudz, cik man vecmamma bija stāstījusi un vākusi dažādus ziedus tējām. Pēc vecmammas aiziešanas, neviens ar to vairs nenodarbojās. Kad sāku mācīties Pirts skolā, sapratu, ka tas man patīk un interesē. Protams, ir labi, ja pirms tam ir bijusi medicīniskā vai farmaceitiskā izglītība, bet var arī strādāt uz sajūtām. Turklāt ir pieejamas fantastiskas grāmatas. Vēl labāk – ir gudri cilvēkiem, kuriem var piezvanīt un palūgt padomu.
-Kā mainījās Tavs dzīvesveids pēc Pirts skolas pabeigšanas?
I.K.: Mana dzīve iegrozījās tā, ka es no pilsētas pārcēlos uz mazpilsētu, Subati. Līdz ar to man tagad ezera krastā top pirtiņa, kas ir mans sapņu piepildījums. Pārcelšanās dabīgi turpinājās ar priežu čiekuru ievārījumu vārīšanu, tad zāļu tējām, un šobrīd, lai neaizmirstu visas iemaņas, es atkal esmu atgriezusies Pirts skolā, kur strādāju par pasniedzēju, mācu jaunajiem pirtniekiem teorētisko pēršanu. Tas ļauj atsvaidzināt zināšanas, trenēties un kaut ko jaunu uzzināt. Tas ļauj man arī uz mirkli apstāties un pamanīt, ka liepas jau ir pumpuros. Kad es to būtu pamanījusi, ja man nevajadzētu iet ar groziņu tās ievākt? Skrienot arī nepamanītu skaistos saulrietus un saullēktus. Te viss notiek.
-Tātad, dzīves kvalitāte ir uzlabojusies, pārceļoties dzīvot uz laukiem?
I.K.: Pilnīgi noteikti. Mums ir zemnieku saimniecība, ar gaļas lopiem, sienu. Lai gan pati ar izkapti nepļauju, jebkurā gadījumā, tagad zinu vairāk par lauksaimniecības lietām, nekā zināju līdz šim. Dzīve ir apgriezusies kājām gaisā! Ja tālajā 2003. gadā man bija grūti sevi iedomāties dzīvojam Rīgā, tad šobrīd es vairs nespēju iedomāties sevi dzīvojam tik lielā pilsētā kā Daugavpils.
Lai gan saimniecībā audzējam gaļas lopus, mājās ēdam cūkgaļu. Kā tajā teicienā par kurpnieku bez kurpēm. Jo mēs zinām – ja nodosim lopiņu, tas ienesīs naudu, ko varēs ieguldīt tālāk saimniecībā, nevis vienkārši apēst. Tagad man ir arī pilnīgi cits skatījums uz steikiem. Parādījusies interese par liellopu gaļas nogatavināšanu, antekrotiem, kā pareizi nobarot, lai būtu marmora gaļa utt. Tā ir pavisam cita māksla. Es jau prātoju, ka vajadzētu iet mācīties, ja ne gluži par miesnieku, tad, kā šīs ķermeņa daļas pareizi pagatavot (smejas).
-Saimniekojat kuplā ģimenē?
I.K.: Es tiku uzreiz pie gatavas ģimenes – pie vīra un trim bērniem. Vecākais dēls jau ir pieaudzis, viņam ir 25 gadi, pats sev saimnieks, savukārt jaunākajam dēlam ir 12 un meitai – 10 gadi. Sākums nebija viegls, bet palīdzēja tas, ka pamazām sāku mainīt sevi un savu attieksmi pret lietām. Ja sākotnēji man bija svarīgi, lai viss noritētu pēc mana prāta, tad vēlāk sapratu, ka nav jēgas par to nervozēt. Vai no tā kaut kas mainīsies, ja kāda lieta tiks nolikta citā vietā, nevis tur, kur es to noliku? Nekas nemainīsies! Tāpēc sāku mainīties pati, mācījos piekāpties un darīt lietas savādāk. Tikai tā var atrast kopīgu valodu un visu sarunāt.
-Kā Tu parasti pavadi Jāņus?
I.K.: Manas Jāņu svinēšanas tradīcijas ir diez gan tradicionālas, ar sadziedāšanos estrādē un lielā ugunskura kurināšanu. Tomēr, pēc mācībām Pirts skolā, mani vairāk sākušas uzrunāt latviskās Jāņu svinēšanas tradīcijas. Es cenšos Jāņus atzīmēt 21. jūnijā, īstajos saulgriežos. Man ir bijusi fantastiska pieredze Baltinavā ar Līgo dziesmu dziedāšanu, saulītes pavadīšanu un sagaidīšanu, pēršanos Jāņu nakts pirtiņā. Tas bija vienreizējs piedzīvojums, ko es labprāt gribētu pārnest uz savām mājām. Ar laiku tas noteikti izdosies, vajag tikai sasmelties pieredzi.
Ar Ingu Krekeli sarunājās Elza Pučko