Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un Daugavas nosargāšanu pret HES būvniecību, tika izveidots dabas parks “Daugavas loki”, lai saglabātu unikālo dabu un kultūrvēstures vērtības Daugavas augšteces senlejas Naujenes – Krāslavas posmā. Dabas parks “Daugavas loki”, kā daļa no aizsargājamo ainavu apvidus “Augšdaugava”, 2004. gadā atzīts par NATURA 2000 teritoriju, bet 2011.gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā. Teju divdesmit piecu gadu garumā par šo teritoriju rūpējās ilggadējais dabas parka “Daugavas loki” direktors (šobrīd – Dabas resursu nodaļas vadītājs) Jānis Silovs, kurš nupat devis pensijā.
-Padalieties ar atmiņām, kā kļuvāt par dabas parka “Daugavas loki” direktoru.
Jānis Silovs: Pirmais dabas parka direktors bija Roberts Kudiņš, kurš to vadīja no 1991. līdz 1992. gadam. Es atnācu 1993. gada 23. aprīlī, joprojām atceros šo datumu. Parka izveides mērķis un galvenais uzdevums bija teritorijas labiekārtošana.
-Kurat esat dzimis, skolojies un strādājis līdz tam?
J.S.: Esmu dzimis Rēzeknes rajona Kaunatas pagastā. Mācījos Baltiņu pamatskolā un Kaunatas vidusskolā. Pēc vidusskolas, 1966. gadā aizgāju studēt Aizupes meža tehnikumā par tehniķi plānotāju. Tad nostrādāju četrus mēnešus Varakļānu mežrūpsaimniecībā un tiku iesaukts armijā. Atgriezies no armijas, atsāku strādāt iepriekšējā darba vietā. 1975. gadā atbraucu dzīvot un strādāt uz Daugavpili, jo tolaik sāka samazināt un apvienot mežrūpsaimniecības – 33 saruka līdz 22. Mani aicināja strādāt gan uz Lubānu, gan Daugavpili. Es nosvēros par labu otrajam variantam, jo toreiz Daugavpils mežrūpsaimniecības Plānu daļas vadītāja devās bērna kopšanas atvaļinājumā. Vēl bija arī praktisks apsvērums – vieglāka un ērtāka nokļūšana ciemos pie vecākiem Kaunatā. No Lubānas man bija pie vecākiem jābrauc ar četriem autobusiem – ceļā vien pagāja visa diena! Savukārt no Daugavpils viegli varēja tikt līdz Rēzeknei, kur dzīvoja mani brāļi, un tālāk ar autobusu uz Kaunatu. Kad braucu uz mājām, mēdzu izkāpt divas pieturas agrāk, izpeldējos Rāznas ezerā un tad gāju uz mājām (Smejas). Daugavpils toreiz man bija sveša, nebija neviena radinieka.
Līdz pat 1982. gadam es strādāju mežrūpsaimniecībā. Man solīja, ka drīz tiks piešķirts dzīvoklis, jo cels dzīvojamo māju. Tomēr neviens ar mājas būvēšanu nesteidzās un es biju tikai 35-tais rindā uz dzīvokli, tāpēc cerības izplēnēja. Tajā laikā Daugavpils rajonā agrorūpnieciskajā apvienībā bija nepieciešams mežzinis. Es atnācu pie toreizējā priekšnieka Vladislava Rozova, sākām par to runāt un viņš mani uzaicināja darbā. Nostrādāju līdz 1990. gada beigām, kad sākās kolhozu likvidācija un kontroli pār mežiem uzdeva mežsaimniecībām.
Tad trīs gadus nostrādāju Dabas reģionālās vides aizsardzības pārvaldē par inspektoru, līdz mani toreizējais Daugavpils rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Jānis Geiba uzaicināja strādāt dabas parkā “Daugavas loki”.
-Kas tika paveikts pirmajā desmitgadē?
J.S.: Atceros, kā 1994. gadā Daugavpils rajona padome, sadarbībā ar Latvijas Kultūras fondu un Daugavpils universitāte svinīgi atklāja Markovas izziņas taku, klātesot toreizējam valsts prezidentam Guntim Ulmanim, Raimondam Paulam un citiem Kultūras ministrijas darbiniekiem. Pasākums bija vērienīgs un ļoti emocionāls. Tas bija pirmais Starptautiskais tautas mākslas festivāls “Augšdaugava” – festivālam tagad ir stabilas tradīcijas un šogad tas noritēs 20. maijā. Markovas taku veidoja Daugavpils universitātes pasniedzēji un studenti, Bruno Jansona vadībā. Šī taka jau trīs reizes ir atjaunota.
Dabas parkā izveidoti arī citi vietējiem cilvēkiem un tūristiem iecienīti objekti. 1990. gadā pirmo reizi tika uzbūvēts Vasargelišķu skatu tornis, kurš nu jau ir trīs reizes atjaunots. 1997. gadā sakārtojām vairākas atpūtas vietas, labiekārtojām Dinaburgas pilskalnu. Darbi tika veikti arī Krāslavas rajona teritorijā – šeit izveidojām Daugavas lokos garāko izziņas taku pie stāvlaukuma. Arī Poguļankas upītes krastā Salienas pagastā palīdzējām iekārtot atpūtas vietu.
Šajos gados tika ieviesta skaista tradīcija – deviņus gadus ar plostiem devāmies pa Daugavas lejteci. Ar plostiem ir bijuši arī kuriozi starpgadījumi. Vienu gadu mūsu plostnieki tika apturēti uz Baltkrievijas – Latvijas robežas. Robežsargiem bija pretenzijas un viņi arestēja plostu. Plostnieki tika palaisti, bet plostu gan atguvām tikai pēc divām dienām. (Smejas).
-Kuri šajos gados ar jums ir visvairāk strādājuši plecu pie pleca?
J.S.: Es domāju, ka, pirmkārt, tie ir pagastu pārvalžu vadītāji, īpaši tie, kuru teritorijas ir dabas parka teritorijā – Naujene, Tabore, Skrudaliena, Saliena, Vecsaliena un Ūdrīšu pagasts Krāslavas novadā.
-Pēdējo divu gadu laikā Dabas resursu nodaļa aktīvi ķērusies pie ezeru apsaimniekošanas.
J.S.: Jā, ir nepieciešams rūpēties par zivju resursu papildināšanu Daugavpils novada ezeros. Šobrīd notiek aktīva zivju mazuļu laišana un izveidota licencētā makšķerēšana vairākos ezeros. Sarežģīts process ir malu zvejniecības izskaušanu, jo katram makšķerniekam pie rokas inspektoru nepieliksi. Makšķerniekiem ir azarts, arī man makšķerēšana ir hobijs. 3-4 reizes gadā braucu uz Peipusa ezeru Igaunijā, jo tur labi ķeras. Diemžēl mūsu ezeros var noķert 1-1.5 kg lomu, savukārt tur es esmu noķēris 16.4 kg smagu lomu divās dienās! Pārsvarā raudas un asari. Ja mūsu novada ezeros izdosies ierobežot malu zvejniecību un nelegālos tīklus, kā arī papildināt ar zivju resursiem, tad arī pie mums lomi kļūs lielāki.
-Jūs esat biedrības “Daugavas savienības” viceprezidents. Ar ko šī biedrība nodarbojas?
J.S.: Biedrība tika izveidota 1995. gadā ar mērķi sniegt atbalstu Daugavas krastā esošajām pašvaldībām. Ar biedrības palīdzību, katru gadu tiek atbalstīti un īstenoti daži projekti. Summas gan nav lielas, ap 1000 eiro, bet ar pašvaldības līdzfinansējumu ir izdevies paveikt labus darbus. Esam veikuši remontus Markovas un Dinaburgas takā, uzstādījuši galdus un solus atpūtas vietās u.c.
– Daudzi novadnieki Jūs pazīst arī kā meža ierīkotāju.
J.S.: Jā, no 1995. līdz 2015. gadam es paralēli strādāju arī par meža ierīkotāju. Sastādīju meža apsaimniekošanas plānus un veicu meža inventerizāciju. Daudziem esmu palīdzējis šajā jautājumā. Tad gan brīvdienu nebija, visas izejamās dienas pagāja, braucot pa novada mežiem. Man arī pieder 9.5 hektāru mežs pie Rozališķiem, bet tā kā tas atrodas dabas parka teritorijā, kur ir daudz aizsargājamo augu, ir daudzi ierobežojumi. Es audzēju mežu nākamajām paaudzēm.
Diemžēl šobrīd ir novērojams, ka daudz tiek izcirsti valsts meži – tā ir tendence visā Latvijā. Braucot garām, var redzēt izcirtumus, kas ir nepatīkami.
-Jūsu lepnums ir ģimene?
J.S.: Jā, man ar sievu ir trīs bērni – dēls un divas meitas. Dēls Oskars strādā Valsts policijā, vecākā meita Diāna absolvēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, pēc kuras sāka strādāt Latvijas Nacionālajā operā. Viņa studēja arī Kamermūzikas fakultātē, saņēma stipendiju, praksē stažējās Norvēģijā. Viņai bija iespēja tur palikt, tomēr šī valsts viņu neuzrunāja un viņa atgriezās Rīgā. Pagājušajā gadā viņa no operas aizgāja. Jaunākā meita Elīna beigusi Bulduru dārzkopības vidusskolu, kur mācījās apzaļumošanu. Iestājās arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, tomēr nepabeidza, jo saprata, ka darbinieki šādā specialitātē praktiski vairs nav vajadzīgi un pieprasīti. Šobrīd viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Mans prieks ir arī trīs mazdēli. Reizēm arī es tieku iesaistīties mazbērnu pieskatīšanā, īpaši tāpēc, ka dēls ar ģimeni dzīvo Daugavpilī.
Ar Jāni Silovu sarunājās Elza Pučko