Daugavpils novada Sporta skolas vieglatlētikas treneris Jānis Petrovskis pērn nosvinēja 70. gadu jubileju. Par viņa gadiem nojaušams vien ieskatoties pasē, jo viņš joprojām ir aktīvs, labā sportiskā formā un lielisks paraugs saviem audzēkņiem. Pateicībā par sportam veltītajiem 52 dzīves gadiem, no kuriem lielākā daļa saistīta ar Daugavpils rajonu un novadu, Jānis Petrovskis nupat saņēmis Daugavpils novada Gada balvu sportā 2018 nominācijā “Mūža ieguldījums”.
– Kā jūsu dzīve ievirzījās sportā, kā uzsākāt trenera gaitas?
J.P.: Tas bija ļoti sen. Mācījos Eglaines astoņgadīgajā skolā, kur darbu uzsāka jauns sporta skolotājs, kuram patika slēpot. Viņam piederēja tādas slēpes, kādas mēs bērni nekad dzīvē vēl nebijām redzējuši. Viņš piedāvāja tās izmēģināt, arī skola iegādājās jaunas slēpes. Man slēpošana padevās, jo no mājām uz skolu bija jāmēro 7 km attālums – pavasarī un rudenī braucu ar velosipēdu, bet ziemā slēpoju. Tāpēc, salīdzinot ar saviem vienaudžiem, biju fiziski stiprāks. Pabeidzot 8. klasi, atnācu mācīties uz Ilūkstes 1. vidusskolu un ātri iekļuvu Daugavpils rajona slēpošanas izlasē, kur vairākus gadus biju labākais gan vietējā, gan valsts līmenī. Jau 10. klasē es biju iekļauts sporta biedrībā “Vārpa”, braucu uz treniņnometnēm un tā sākās mans sportista ceļš. Slēpošanu apvienoju ar otru sporta veidu – riteņbraukšanu. Arī tur man bija labi panākumi, biju BSB “Vārpa” centrālās padomes izlases kandidāts. Tomēr mana sportista karjera ātri beidzās, jo sacensībās Lietuvā piedzīvoju neveiksmīgu kritienu. 21 gada vecumā beidzu nodarboties ar profesionālo sportu. Pēc kritiena bija ļoti grūti atgriezties pie riteņbraukšanas, arī slēpošanā iestājās smagāks periods, jo vairākas ziemas bija bez sniega.
– Tas nozīmē, ka 21 gada vecumā Jūsu sapnis bija izsapņots?
J.P.: Augsta līmeņa sportā – jā. Ar vieglatlētiku es līdz tam biju ļoti minimāli nodarbojies. Pabeidzot vidusskolu, man bija 18 gadi, kad mani pieņēma darbā par sporta skolotāju Jāņa Poroka astoņgadīgajā skolā. Droši vien kāds par mani bija aizlicis labu vārdu, jo biju bez izglītības un pieredzes. Interesantākais, ka skolā trūka arī angļu valodas un darbmācības skolotāju, tāpēc 18 gadu vecumā uzņēmos pasniegt visus šos trīs priekšmetus. Tas, bez šaubām, bija piedzīvojums. (Smejas). Gadu nostrādāju, pasniedzot un savienojot šos trīs mācību priekšmetus. Nesaprotu, kā spēju tikt galā. Šajā skolā nostrādāju četrus gadus, paralēli arī trenējos. Vēlāk mani uzaicināja strādāt Daugavpils rajona sporta skolā par vieglatlētikas treneri. Paralēli neklātienē studēju Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā. Gūtās traumas dēļ bija arī akadēmiskie gadi, tomēr studijas izdevās pabeigt. Ilgus gadus nostrādāju Ilūkstē, līdz 1982. gadā mani uzaicināja strādāt Daugavpils sporta skolā „Ķīmiķis” par direktoru, nostrādāju 2 gadus, bet trenera darbs mani vairāk vilināja, atradu aizvietotāju un turpināju trenēt, velāk bija Specilizētā Vieglatlētikas sporta skola „Dinamo” un Daugavpils Universitātes sporta fakultātē lektora amatā, kur nostrādāju 19 gadus).
Man dzīvē ir paveicies, ka vienmēr blakus ir bijuši labi vadītāji. Piemēram, J.Poruka astoņgadīgajā skolā man palīdzēja un atbalstīja skolas direktore Eleonora Meldere. 22 gadu vecumā es sāku strādāt par treneri. Vienreiz aizbraucām uz sacensībām Ventspilī, kur pie manis pienāca toreizējais Vieglatlētikas savienības vadītājs un uzaicināja būt par sacensību informatoru. Es to nekad nebiju darījis, tomēr sacensības novadīju. Noslēgumā pie manis pienāca vadītājs un novērtēja manu darbu, kā teicamu. Tādā veidā pamazām kļuvu par vienu no valsts sacensību organizatoriem, jāatzīst, tādu cilvēku nav daudz. Esmu vadījis arī ļoti lielus sporta pasākumus, piemēram, biju galvenais tiesnesis Trīszvaigžņu spēlēs, kuras pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pulcēja latviešus no visas pasaules. 2002. gadā Preiļos spēles organizēju pēdējo reizi, tās pagodināja arī Valsts prezidents. Ir bijuši vairāki kompleksie pasākumi, kas pulcēja daudzus tūkstošus cilvēkus. 15 gadus es vadu arī Henrija Silova starptautisko turnīru augstlēkšanā.
– Šajos gados esat izaudzinājis daudzus sportistus. Ar kuru audzēkņu sasniegumiem Jūs īpaši lepojaties?
J.P. : Ja runājam par augstāko līmeni, tad tas bija jau labu laiku atpakaļ, kad 1977. gadā ilūkstietis Edvīns Meinarts, būdams jauns zēns, pārlēca augstumu 2.0 metri, izcīnot 2. vietu PSRS čempionātā Minskā, kas toreiz bija milzīgs sasniegums. Šajos gados ir bijuši daudz un dažādi Latvijas čempioni dažādās vecuma grupās un disciplīnās, savulaik bija tā, ka vienā gadā ieguvām līdz pat 15 medaļām. Pēdējos gados tik lielu sasniegumu nav, jo konkurence ir citādāka. Tomēr ir plejāde ar Daugavpils novada Sporta skolas audzēkņiem, kuri ieguvuši medaļas. Oļegs Lapkovskis (Salienas vsk.), Andris Prekels, Marika Baurovska, Juris Navickis, Aleksandrs Sokolovs, Regīna Aņisjko, Arijāna Marcinkeviča, kura vēl ir tikai pamatskolas audzēkne – tie visi ir Sventes vidusskolas skolēni, kas šeit ir izauguši.
– Vai Jūs uzreiz pamanāt, kuram audzēknim var prognozēt sportiskus sasniegumus?
J.P.: Jā, to var ieraudzīt. Tā laikam ir ilgo gadu pieredze. Bet, kā jau bērni – viņi aug, mainās, tāpēc var gadīties, ka talantīgākajam pazūd interese, savukārt cits, kurš sākotnēji ir bijis vājāks, kļūst par augstas klases vieglatlētu. Viss ir atkarīgs no cilvēka gribasspēka. Atceros, man bija audzēkne Svetlana Ivanova, kurai sākotnēji trūka sportistes potenciāla. Tomēr viņa ļoti vēlējās skriet, tāpēc es, kā treneris, noklusēju, ka visticamāk nav vērts. Pirmās sacensības bija šausmīgas, konkurenti viņu apdzina par diviem apļiem. Tomēr viņai bija fenomenāls gribasspēks un spējas, tas bija apbrīnojami, cik mērķtiecīgi viņa trenējās. Pēc pāris gadiem, jau būdama studente, viņa kļuva par trīskārtējo Latvijas čempioni maratonā, kļuva par sporta meistari. Vēlāk mūsu ceļi šķīrās, lai gan viņa noteikti varēja piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Diemžēl, viņa izvēlējās citu ceļu.
-Kura vieglatlētikas disciplīna Jums ir tuvākā?
J.P.: Trenēt man vislabāk patīk augstlēkšanu. Katram audzēknim var piemeklēt atbilstošu disciplīnu. Piemēram, Regīna Aņisjko – neviens treneris nebūtu uzņēmies ar viņu strādāt, viņa 4. klasē bija vārgs, nesportisks bērns. Mēs meklējām viņai piemērotu disciplīnu un izvēlējāmies vesera mešanu. Viņa ir daudzkārtēja Latvijas čempione un startējusi Latvijas izlasē. Līdz ar viņas trenēšanu, man pašam vajadzēja atkārtoti iepazīties ar veseri, jo savulaik, studiju gados, tieši ieskaite vesera mešanā bija tā disciplīna, ko es ar lielām mokām varēju nokārtot. Man nācās to beidzot iemācīties un tagad es arī to protu izdarīt. (Smejas)
-Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Kāda ir Jūsu motivācija turpināt strādāt?
J.P.: Nesen bija paklīdušas baumas, ka šis varētu būt mans pēdējais gads skolā, daži audzēkņi pat jautājuši, vai tā ir taisnība. Pagaidām man ir viena audzēkne Valērija Sokolova, kas ir Latvijas izlases kandidāte un kurai šī sezona iesākusies spīdoši. 5.janvārī Jēkabpilī viņa sasniedza divus personīgos rekordus. Viņa skrien 300 metrus ar barjerām. Tāpēc vēl negrib mani laist projām. It kā jau vajadzētu beigt – mans trenera stāžs ir 52 gadi, tas tomēr ir daudz. (Smejas). Ja būs veselība un audzēkņi uzrādīs rezultātus, tad būs arī stimuls un uguntiņa visu turpināt.
– Vai Daugavpils novadam ir vairāk jāattīsta sporta infrastruktūra?
J.P.: Daugavpils novada galvenā problēma ir tā, ka tam nav liela centra, teritorija ir izkliedēta. Sporta bāze ir vajadzīga, bet ir grūti pateikt, kurā pagastā tādu manēžu vajadzētu būvēt, lai tā sniegtu vislabāko efektu. Jāatzīst, ka arvien mazāk paliek bērnu. Šobrīd vēl turamies uz Sventes vidusskolas 8. klasi, kuri ir ne tikai vieglatlēti, bet arī labi spēlē volejbolu. Pērn piedalījāmies Latvijas skolu čempionātā volejbolā, izcīnījām 6. vietu. Līdzvērtīgi spēlējam arī ar tām skolām, kurās mācās vairāki simti bērnu.
Daugavpils novadā ir jauni, talantīgi treneri, piemēram, Janas un Dmitrija Hadakovu ģimene. Viņiem ir fenomenālas spējas un enerģija. Šobrīd Daugavpils pilsēta vieglatlētikā pat nespēj mums sastādīt konkurenci. Diemžēl, ir grūti apvienot treniņus audzēkņiem no tik attālām vietām, kā, piemēram, Saliena, Kalupe, Daugavpils. Tādā ziņā man ir vienkāršāk, jo strādāju tikai ar Sventes vidusskolas skolēniem. Sventes vidusskolai ir ļoti labas un ilgstošas sporta tradīcijas, bērni ir aktīvi un mīl sportu.
– Kāda ir jūsu laimīgas dzīves recepte?
J.P.: Viss, ko es daru, man patīk. Tā ir arī vesela rinda labu cilvēku man blakus. Liels plus ir arī mana dzīvesbiedre (Alla Petrovska, Sventes vidusskolas sporta skolotāja – aut.piez.), ar kuru nesen atzīmējām 40 gadu kāzu jubileju. Sports mūsu ģimeni vieno. Viņa ir sporta skolotāja, savā laikā bija augstas klases augstlēcēja, jaunatnes izlases dalībniece, kura lekusi 1.68m augstumā. Šodien es tādu augstlēcēju pat tuvumā nevaru atrast, augstākais ir 1.40m. Tā laika paaudzē bija vesela plejāde audzēkņu, kuras leca 1.60 m un augstāk. Toreiz bērniem bija lielāka interese trenēties, nebija tādu vilinājumu ar datoriem un televizoriem. Ir milzīga atšķirība arī starp pilsētas un lauku skolēniem. Kad es 2007. gadā atsāku strādāt novadā, sākums bija smags. Lai gan toreiz Sventes vidusskolā bija ļoti laba klase, kuras audzinātāja bija mana sieva. Viņa man toreiz teica: “Zini, man ir klase, kuru nav iespējams novaldīt, vajag kaut ko ar viņiem mēģināt darīt.” Es jokojot pajautāju pilsētas sporta vadībai, vai atļaus man pastrādāt Sventē ar audzēkņiem. Par brīnumu, toreizējais Daugavpils Sporta pārvaldes vadītājs Viljams Stepanovs atļāva, un kopā ar sievu sākām viņus trenēt no 4. klases. Vēlāk, kad es pilnībā pārgāju strādāt Daugavpils novada sporta skolā 2011.gadā, viņi bija jau 7. klasē ar labu fizisko sagatavotību. Šajā klasē arī izauga visi iepriekš manis nosauktie medaļnieki. Tā bija klase, kurā 100% visi nodarbojās ar sportu – izlaidumā katram kontā bija vairāk par 30 medaļām.
– Vai Jūsu ģimenē visi ir aizrāvušies ar sportu?
J.P.: Man ir meita un divi mazdēli. Vecākais mazdēls jau ir liels, viņš nodarbojas ar dziedāšanu, piedalās konkursos. Jaunākais mazdēls vēl iet bērnudārzā, viņam es redzu sportista potenciālu. Meitai ir divas augstākās izglītības, viņa ir Latgales fizioterapijas centra vadītāja. Arī viņa visu savu enerģiju un laiku velta darbam. Līdzīgi kā es savulaik, kad starp sacensībām un treniņnometnēm, mājās biju vien labi ja simts dienas gadā. Dzīvesbiedres sapratne bija milzīgs pluss, lai mūsu kopdzīve saglabātos.
– Vai piekrītat, ka nodarbojoties ar jauniešiem, Jūs pats nenovecojat?
J.P.: Tas gan. Lielākā daļa no audzēkņiem nemaz nezina, cik man ir gadu. Dažreiz pajautā, bet es cenšos no šī jautājuma izvairīties. (Smejas).