Kā ozolam ar saknēm jāieaug dzimtajā zemē, lai spētu spītēt vētrām un negaisiem, kā ābelei krāšņi jāzied pavasarī, lai rudenī varētu ievākt augļus, kā bitei, neatlaidīgi un čakli jāstrādā, lai dzīves novakarē GANDARĪJUMS būtu lielākā dāvana – par nodzīvoto skaisto un raženo mūžu!
Ozola dziļās, stiprās saknes viņai asociējas ar patiesu piederības apzināšanos savai Latvijai. Viņai tas bija kaut kas vairāk kā Dzimtenes mīlestība. Nākusi no poļu ģimenes, viņa uzsvēra: “Prezidents Kārlis Ulmanis palīdzēja izaugt par īstiem Latvijas patriotiem”.
“Esmu dzimusi 1923.gada 19. jūlijā Ilūkstē. Esmu pensionēta skolotāja, 1. grupas invalīde, vientuļa… Dieviņš mani aizvadījis līdz 87. dzīves gadam. Pareizāk būtu teikt – Savās Rokās aiznesis … jo tā jūtos visu savu apzināto dzīvi” – tā pirms 10 gadiem uz parastas rūtiņburtnīcas lapas rakstīja Anna Kuļikovska. Viņa šogad 98. reizi sagaidītu saulaino vasaru, rožu skauto jūliju, bet pagājušā gada pavasaris ar pirmajiem ķiršu un plūmju ziediem pasteidzās, dāvājot viņai mūžīgu ziedoni! Atcerēsimies viņu, un dāvāsim pa rozes ziedam, pateiksimies par tiem dzīves soļiem un laiku, kas deva iespēju būt kopā ar šo brīnišķīgo cilvēku.
Arī es no sirds pateicos par iespēju iepazīt skolotāju Annu Kuļikovsku caur viņas pierakstītajām atmiņām, izteiktām domām, dažāda veida pierakstiem, veidotām kartiņām, vēlējumiem, saņemtajām vēstulēm no viņas dzīves īpašajiem cilvēkiem, fotogrāfijām, kas ļāva atvērt atmiņu albumu, un kopā ar viņu vēlreiz ieskatīties dažādos viņas dzīves mirkļos.
Bērnība:
Anna Kuļikovska savās atmiņās raksta: “7 mēnešu vecumā saslimu ar poleomelitu. Pateicoties māmiņai, kura izmantojot skudru vannas, panāca, ka es tomēr 3 gadu vecumā sāku staigāt, taču kreisā kāja palika paralizēta un labā traumēta.” Kopš agras bērnības Annai nācās pierast pie sava stāvokļa. Viņa auga ļoti ticīgā 5 bērnu ģimenē. Anna turpina: “Jau kopš bērnības, tad, kad man bija grūti pārvietoties, Dievs bija dāvājis manām rokām īpašas prasmes. Atceros, kā apmēram 6 gadu vecumā, es sēdēdama uz grīdas, izgriezu papīrā dažādus rakstus. Tā veidojās savdabīgi aizkari logiem, plauktiem, jo pēc Pirmā pasaules kara citu aizkaru mājās nebija, tika izmantots balts ietinamais papīrs, kas bija nopērkams ruļļos.”
Skolas gaitas:
Anna Ilūkstes ģimnāziju apmeklēt sāka tikai 10 gadu vecumā. Skolas laiks nebija viegls. Bija piedzīvoti pazemojumi, mesti akmeņi, dzirdama apsaukāšanās par viņas kroplīgo gaitu un fizisko stāvokli. Viņa atceras: “Visnežēlīgākie dzīvē ir bijuši bērni. Viņu pārestības aizēnoja manu bērnību.” Arī pieaugušie, fiziski veselie cilvēki skatījās un dažreiz nekautrīgi aizskāra meiteni, vēroja no galvas līdz kājām. “Viņi aiziet un vēl atgriežas paskatīties. Tas mani ļoti traumēja. Radās nepilnvērtības komplekss, kļuvu bikla.” – raksta Anna. Viņai bija vēlēšanās noslēpties no cilvēku skatieniem, palikt vienai.
Anna savās atmiņās atceras savus vecākus: “Man bija apbrīnojami mīļi vecāki Sofija un Antons Kuļikovski. Varbūt no viņiem pārmantoju spēju pārciest un piedot. Mans tēvs bija muzikāls cilvēks ar skaistu balsi. Kādreiz viņš Ilūkstē vadīja pūtēju orķestri, kurā spēlēja arī viņa divi brāļi. Tēvs spēlēja klarneti. Mans vectētiņš Viļņā dibinājis mūzikas skolu. Atceros, ka mūsu mājās vienmēr skanēja gan garīga, gan laicīga mūzika. Mājās atradās dažādi mūzikas instrumenti. Iespējams, ka mūzika ietekmējusi manu optimistisko dzīves uztveri.”
Anna nebaidās atklāt savas sajūtas un ikdienas gaitās sastaptās neērtības sava fiziskā stāvokļa dēļ: “30 gadus gāju ļoti kroplīgi, jo kreiso paralizēto kāju vajadzēja pieturēt, nest ar kreiso roku. Kleitiņu un zeķes bija jālāpa gandrīz katru vakaru, jo pa dienu, vietas uz kurām roka atbalstījās, saplīsa. Varētu to nerakstīt, bet man vienmēr sāpēja sirds, ka pa to laiku es varētu izlasīt grāmatu, vai labāk sagatavot skolas uzdevumus, bet man vajadzēja lāpīt, lāpīt… Ceļā bija jāredz katrs akmentiņš, lai nepakristu. Kritienu bija daudz, bet viss bija Dieva ziņā.”
Pirmajam pasaules karam beidzoties, Ilūkstē dzīvoja dažādu tautību iedzīvotāji – poļi, krievi, baltkrievi, lietuvieši. Anna zināja tikai vienu latviešu ģimeni. Viņa vienmēr ar sajūsmu runāja par saviem ļoti zinošajiem skolotajiem: “Mūsu prezidents Kārlis Ulmanis, atsūtīja uz skolu skolotājus no Kurzemes, Vidzemes, Rīgas. Mēs ātri apguvām latviešu valodu, kaut mājās un uz ielas runājām krievu vai poļu valodā. Prezidents palīdzēja izaugt par īstiem Dzimtenes patriotiem, jo tas kurš beidz latviešu skolu, jau ir latvietis. Mani skolotāji bija augstas profesionalitātes, augstas kvalitātes cilvēki. Viņi visi bija dziļi inteliģenti, zinoši, personības ar bagātu iekšējo pasauli, labestīgi, sirsnīgi. Tie bija: Milda Bitīte Mureles kundze – jauna, brīnišķīga latviešu valodas un literatūras skolotāja, ar kuru mana sarakste turpinājās 60 gadus. Šķiet tas ir neticami, taču par to ikviens var pārliecināties, lasot viņas 1998. gadā man sūtīto vēstuli. Skolotāja mira 2004. gadā. Līdz pēdējam dzīves gadam sarakstījāmies. Visas vēstules nav saglabājušās, bet dažas saglabātās pārlasot, vienmēr mani uzlādēja garīgi, deva iedvesmu dzīvot, darboties. Šīs vēstules vienmēr izstaroja mīlestību, labestību. Viņa man bija Cilvēks ar lielo burtu. Pēc viņas nāves turpinu saņemt apsveikumus svētkos no viņas bērniem – meitas Intas un dēla Induļa. Tālāk, Grīnberga kungs, Meiera kungs, Apses kungs un citi. Vairākiem skolotājiem bija plašas zināšanas dažādos priekšmetos. Grīnberga kungs mācīja matemātiku, ķīmiju un dziedāšanu, vadīja skolas kori. Mans klases audzinātājs Meiera kungs mācīja matemātiku, bioloģiju. Vienmēr bija nopietns, ļoti labi izskaidroja un interesanti pasniedza stundas. Skolotāja Lipstsones kundze mācīja angļu un vācu valodas, bija interesanta, un ar smalku humoru apveltīta persona. Māksliniece Kronbergas kundze vienmēr man atgādināja, ka jāiet studēt uz Mākslas akadēmiju, jo man padevās zīmēšana.”
Studiju laiks:
Arī Annai radās sapnis kļūt par skolotāju. Lai šo sapni īstenotu, nācās pārvarēt dažādus šķēršļus. Anna atmiņās raksta: “Līdztekus skolas darbiem, sāku mācīties šūt. Šuvu sev un mājiniekiem apģērbu. Vēlāk izgāju šūšanas kursus. Ar studijām man nepaveicās. Vispirms vajadzēja pārlikt eksāmenus, jo vācu laikā iegūto vidusskolas diplomu neatzina. Grūtības sagādāja PSRS vēsture, jo tā bija plaša un sveša.”
Skolotājas amatā:
Par skolotāju Anna sāka strādāt no 1944. gada. Viņas atmiņās lasāms: “Es strādāju par skolotāju ar lielu slodzi. Iestājos svešvalodas fakultātē neklātienes nodaļā, bet drīz to slēdza, jo pēc kara nebija pietiekoši pasniedzēju. Mūs, studentus, pārskaitīja uz skolotāju institūta latviešu valodas un literatūras fakultāti. Biju jau trešajā kursā, kad pēkšņi man bija nepieciešama operācija kājai. Divus gadus nostaigāju uz kruķiem un paliku bez diploma.” Annai turpmāk nācās strādāt ar nepabeigtu augstāko izglītību. Pēc Otrā pasaules kara, skolēnu vecums jaunākajās klasēs bija ļoti dažāds. Mācījās arī tādi lauku bērni, kas rudenī varēja atnākt uz mācībām no novembra, kad bija beigušās ganu gaitas. Vairākiem skolēniem mācības ļoti grūti padevās. Tā kā Anna dzīvoja netālu no skolas, bieži vien tādu skolēnu aicināja uz mājām, pabaroja un turpināja ar viņu strādāt individuāli. Viņas atmiņās lasāms: “Strādāt man atļāva, jo mūsu lieliskie pasniedzēji bija mūs labi sagatavojuši. Kādu brīdi strādāju trīs skolās. Ilūkstes 1. vidusskolā mācīju angļu valodu, Ilūkstes 2.vidusskolā vācu valodu, vakarskolā angļu valodu. Atceros, pirmdienās bija 11 stundas, pārējās dienās 8-7 stundas. Vēlāk ieradās citi skolotāji, slodze kļuva mazāka. Strādāju arī jaunākās klasēs, biju internāta audzinātāja. 10 gadus skolā vadīju “Sarkanā krusta pulciņu”.”
1953. gadā Anna atkal pieredzēja kārtējo operāciju. Anna raksta: “Operēja kreisās kājas potīti. Pēc operācijas bija jāvalkā diezgan smags fix-aparāts (kuru arī pašlaik valkāju) uz kreisās kājas, labajā rokā spieķītis un ortopēdiskie apavi – zābaciņi kājās. Lūk, tāds prieks, bet gāju taisni, nesaliekusies kā līdz operācijai. Tā nostaigāju 40 gadus. Kroplība ir ļoti smaga lieta, aizvien lūdzu Dieviņu, lai dod spēku un palīdz visu izturēt. Ja ir ticība un paļāvība uz Dieva žēlastību, cilvēks nekad nepazudīs, daudz ko var pārdzīvot un izturēt. Esmu saklausīta! Paldies par žēlastību!”
Skolotāja atceras ar siltiem vārdiem savus darba kolēģus: “Kādreiz skolā strādāju ar ļoti inteliģentiem, gudriem cilvēkiem kā profesori: Strods, Varslavāns, skolotāj: Juzāns, Vitkovskis, Gailāni, Slavinski, Raubiško.”
Milzīgu gandarījumu skolotājai sagādāja dažādu gadu absolventu apciemojumi. “Viņi ienes tik daudz atmiņu. Tā ir patiesa laime! Iebraucot Ilūkstē, mani arvien apciemo bijušie skolēni, kolēģi. Viņi mani uzlādē ar gaišu vitalitāti.”- raksta Anna.
Anna Kuļikovska skolā nostrādāja 33 gadus – līdz 1977. gadam. Viņu vienmēr atbalstīja pretimnākoši un atsaucīgi kolēģi, kā arī ģimene.
Savās atmiņās Anna atceras: “Kolēģi ļoti skaisti mani pavadīja pensijā. Bija rudens. Skolas zālē stāvēja liels bērzs skaistām, dzeltenām lapām. Zaros dega 33 svecītes, katra svecīte savā krāsā. Skolotāji sēdēja pusaplī uz skatuves . Katram rokās bija balta neļķe. Skolas zālē skolēni sēdēja uz soliem un sniedza koncertu. Bija runas, ziedi, dāvanas. Pēc visa devāmies pie galdiem un vakaru pavadījām Pilskalnes “Siguldiņā”…”
Mīlestība un rūpes pret bērniem:
Arī vēlāk, esot jau pensijā, Anna arvien palīdzēja kādam skolēnam uzlabot sekmes mācībās. Skolnieces, kuras Anna izmitināja pie sevis, jo viņu mājas atradās lielā attālumā no skolas, saņēma no Annas sirds mīlestību, rūpes un labestību. Īpaši bērni Annai bija Agnese, Inese un Uvis – bāreņi no Raudas internātskolas. Anna raksta: “Katram cilvēkam ir vajadzīgs sirds siltums, labs padoms, cieņa, mīlestība, līdzjūtība, tāpēc vienmēr esmu mēģinājusi palīdzēt kādam bārenītim, vecam cilvēkam. Vienmēr ir kāds skolnieciņš, kuram jāpalīdz mācībās.”
Anna raksta: “Mūsu dzīve un pašsajūta ir atkarīga no līdzcilvēkiem ar kuriem strādājam, dzīvojam, kontaktējamies. Mani Dievs radījis tā, lai blakus būtu labestīgi, gudri, gaiši cilvēki, kuri dod enerģiju, prieku dzīvot un radoši strādāt, darboties.”
Dzīves svētki:
Kāds Annai reiz ir jautājis: “Vai ābeles ziedēšanu pavasarī var saistīt ar Annas jaunību?” Viņa atbildēja: “Ziedoša ābele pavasarī … tas ir ļoti skaisti. Ziedošai ābelei ir daudz draugu – bites, dažādi kukainīši. Tad nāk smagais augļu brieduma laiks, rudens, kad vāc augļus… pat nepasakot paldies ābelei. Tādiem būtu jābūt ikvienas meitenes jaunības gadiem, kad viņas zied ne tikai ārēji, bet arī iekšēji, apzinoties nākotnē savu bērnu mātes sūtību. Šis ziedošās ābeles laiks ir kāds noteikts dzīves posms, varbūt pat noteikts gadu skaits. Ar mani ir mazliet citādi… Ar ziedošās ābeles simbolu, es gribētu saistīt tos daudzos, skaistos brīžus manā mūžā, kad mani pielūdzēji man dāvāja ziedus, sirsnīgus vārdus, veltīja man dzejoļus, bija atzīšanās mīlestībā, bildinājumi… un ne tikai agrā jaunībā… Manās atmiņās dzīvo Feliks, Herberts, Arturs, Edgars, Jānis, Jāzeps, Jevgenijs. Visos gadījumos tā bija platoniska mīlestība, jo visam pāri bija mana stingrā pārliecība, ārējās nepilnvērtības dēļ, nedrīkstu ne arvienu savu dzīvi saistīt. Šodien neko nenožēloju. Taču atmiņas ir skaistas.”
Anna ir ļāvusi ieskatīties ziedošās ābeles laika lappusēs: “Kādam var likties neticams mans stāsts. Pie manis bieži nāk jaunieši. Es viņiem esmu lasījusi man veltītos dzejoļus, vēstules. Esam runājuši par mīlestību – platonisku. Jaunieši ir pārsteigti (šodien tas viņiem šķiet neparasti). Atvadoties meitenes ir sajūsminātas. Viņas ir teikušas, ka mani var apskaust, jo šodienas uzpīkstinātās īsziņas mobilajā telefonā nevar salīdzināt ar šādu mīlestības pilnu vēstuli, kuru var atkal un atkal pārlasīt, ja kļūst skumji. Baltu mīlestību vēlas katrs… arī šodien.”
Annas dienas skolotājai bija īpaši skaisti dzīves notikumi. Visas vāzes, pat vanna, bija pilna ar ziediem. Anna raksta: “Annās, dzimšanas dienās manās mājās arvien sanāca daudz apsveicēju. Šīm dienām gatavojos īpaši. Domāju ne tikai par cienastu (cepu dažādus cepumus, gatavoju tortes, bieži dažādas biezpiena tortes), bet centos arī citādi iepriecināt savus viesus: gatavoju galda kartes, kartiņas ar novēlējumiem u.c. Kādā reizē uz atsevišķa galda istabā bija uzlikta liela margrieta ar daudzām ziedlapām. Katras ziedlapiņas otrajā pusē bija uzrakstīts kāds domu grauds. Katrs ciemiņš izvēlējās sev ziedlapiņu, lasīja uzrakstīto. Citu reizi bija pateicības medaļas…”
Hobiji kā sirdslietas:
Anna visu ko darīja, darīja no sirds: “Man patīk lasīt labas grāmatas, tad tās izlasot, kārtīgi izraudāties, klausīties labu mūziku, strādāt rokdarbus, šūt drēbes radiem, vasarā rušināties pa zemīti, ravēt, stādīt. Biju aizrāvusies ar rožu audzēšanu, cepu tortes, cepumus, pratu tās skaisti noformēt.”
Annai patika uzņemt ciemiņus, arī doties ciemos. Anna rakstītajās atmiņās atklāj: “Centos šādus saietus padarīt interesantus, sagatavot oriģinālus apsveikumus, izdomājot spēles, loterijas. Centos neatkārtoties.”
Kad Annai pasliktinājās redze, un nevarēja vairs tamborēt, Anna pievērsās apsveikumu kartiņu gatavošanai, izmantojot dabas veltes, -augus. Anna raksta: “Izmantoju dažādus dabas materiālus. Jau vasarā, sausā laikā, vācu interesantākos ziedus un lapas (papardes, kliņģerītes u.c.), saliku grāmatās, kad tie bija sažuvuši, tad tos izmantoju apsveikuma kartiņu rotāšanai. Centos izdomāt dažādu formu kartiņas, izmantojot dažādus izgriezumus. Ziemassvētkos un Lieldienās sūtīju pat 150 apsveikumu.” Tos saņēma cilvēki Latvijā – kaimiņi, bijušie klases biedri, kolēģi, arī draugi tālajā Amerikā, Austrālijā un citur.
Sveicot kādu Ziemassvētkos, Lieldienās, Dzimšanas vai vārda dienās, Anna savās atmiņās atceras: “Centos izgatavot apsveikuma kartiņu tieši šim cilvēkam, sameklēju tieši viņam domātus novēlējumus, kādu īpašu dzejas rindu. Gadiem ejot, nosūtīto apsveikumu skaits protams mazinājās. Kad rokas vairs nebija tik veiklas un acis tik gaišas. Nācās pirkt gatavas apsveikuma kartiņas.” Un Anna savās stāstījumā piebilst: “Taču šo tradīciju cenšos saglabāt arī tagad (kad man jau 89 gadi), jo uzskatu, ka saņemot tādu apsveikuma kartiņu, cilvēks ir daudz vairāk iepriecināts, nekā saņemot apsveikumu telefoniski vai īsziņas veidā. Apsveikuma kartiņa un labie vārdi uz tās – ir paliekoši!” Sagaidot 2013. gada Ziemassvētkus, Anna, esot 90 gadu vecumā, nosūtīja cilvēkiem 70 apsveikuma kartiņas.
Arī pati skolotāja saņēma daudz apsveikumus. No 2002.-2003. gadam, skolotāja sistematizēja Lieldienās, Ziemassvētkos, Dzimšanas dienās un Vārda dienās saņemtos apsveikumus, izveidojot kolekciju ar 2880 apsveikumu kartiņām. Viss vecākā kartiņa datēta ar 1880. gadu. Visu kolekciju Anna Kuļikovska uzdāvināja Ilūkstes pilsētas muzejam.
“Es vienmēr biju optimistiski noskaņota, visiem vēlēju tikai labu. Ja arī gadījās kas nepatīkams, sāpīgs, tad labais uzvarēja, jo tas bija pārsvarā” – uzsver sirmā skolotāja.
Jau no bērnības man patika pucēties, bet apstākļi neļāva. Sāku tamborēt džemperīšus, jaciņas, biju notamborējusi kleitiņu. Diegi bija lēti, jaciņa izmaksāja 3 rbļ. Savu darbu neviens neskaita. Kad aizgāju pensijā, sāku tamborēt apkaklītes. Pirmās tamborētās apkaklītes aizsūtīju uz televīziju diktorēm, lai arī viņas būtu skaistas. Kādreiz diktore Velta Puriņas kundze un citas rotājās ar manām apkaklītēm. Dāvināju tās visiem saviem draugiem. Tajās esmu ielikusi sirdi, kā lai to pārdod?! Redzot sievieti, kuras tērpu izdaiļo baltā apkaklīte, var izvērtēt viņas iekšējo pasauli, jo balta apkaklīte liecina par cilvēka tīrību, organizētību, disciplinētību. Jauno sievieti tā padara pievilcīgāku, bet raugoties uz vecāku dāmu, uzmanību piesaista baltā apkaklīte, bet krunciņas un sirmie mati paliek nepamanīti. Nevelti apkaklītes rotāja meitenes un sievietes visos laikos.”
1993. gada 20. aprīlī pie Annas ieradās Zviedrijas kristīgās palīdzības “Cerību zvaigzne” pārstāves un uzdāvināja invalīdu ratiņus. Anna atmiņās raksta: “Es biju ļoti pateicīga un uzdāvināju viņām pašas tamborētas apkaklītes. Pēkšņi iedomājos, ka visas humānās palīdzības nāk ar valdības ziņu, un aizsūtīju apkaklīti Zviedrijas karalienei Silvijai. Pēc neilga laika Zviedrijas karaliene pateicībā atsūtīja savu foto ar parakstu un saldumus.”
1994. gadā Hedvigas Kundzes Avīzē tika izsludināts konkurss Mana baltā apkaklīte un Anna nolēma piedalīties. Anna raksta: “Kad darināju apkaklītes konkursam, ņēmu vērā vārdu mana. Tas nozīmē, ka tai jābūt manis izdomātai un izlolotai. Biju ļoti pārsteigta un iepriecināta, ka manas apkaklītes tika atzītas par visoriģinālākajām un ieguva pirmo vietu tamborēto apkaklīšu grupā. Piedalījos arī starptautiskā izstādē Viļņā, ieguvu Atzinības rakstu. Manu tamborēto apkaklīšu izstādēs bija redzami arī citi mani tamborējumi: jaciņas, džemperi, sedziņas – Daugavpilī, Bebrenē, Pašulienē, Ilūkstē, Raudā. Patīkami ir lasīt labas atsauksmes. Tas cilvēku uzlādē, tad ar lielāku entuziasmu un izdomu var turpināt strādāt”.
Savā dzīvē Anna vienmēr bija aktīvi darbojusies, kontaktējusies ar cilvēkiem, rakstījusi rakstus laikrakstiem un piedalījusies dažādos pasākumos.
Annas atmiņu rindās lasāmas skumjas noskaņas: “Gadu gaitā no lielās slodzes, kājas kļuva aizvien vājākas un nestabilas. Aizvien grūtāk bija noturēties uz kruķiem, bieži gadījās krist pat pārvietojoties pa istabu, Krītot, salauzu labo kāju, uz kuras varēju atbalstīties…”
Kad rokās vairs nevarēja noturēt kruķus, Anna nolēma palikt gultā, sēžot ar ikdienas sabiedrotajiem- rožukroni, kristīgo literatūru, klausoties Latgales Kristīgo Radio, samīļojot kaķēnu. Viņā aizvien nezuda optimisms, Anna samierinājās, ka ir aprūpējama. Ikdienā sazvanījās ar radiem, paziņām, bijušajiem kolēģiem, rūpējās, lai katrs tiktu apsveikts svētkos, kā ari priecājās par saņemtajiem apsveikumiem. Interesējās par notiekošo pilsētā, baznīcā.
Dziļa ticība, vienotība, paļāvība uz Dievu, milzīgs darbošanās gars palīdzēja Annai pārdzīvot grūtības. Viņa raksta: “Sevi esmu pilnīgi atdevusi Dieva rokās, un tāpat kā visu savu dzīvi! Man blakus arvien un arī tagad ir gaiši, labestīgi cilvēki. Viņi dod man enerģiju, dod spēku pārvarēt visas grūtības, uztur manu optimismu.”
Pateicība:
Annas, rakstot savas atmiņas, neaizmirst daudziem veltīt pateicības vārdus: “No sirds esmu pateicīga, un gribētos teikt paldies maniem vecākiem, kuri mani, manus brāļus un māsas izaudzināja par godīgiem, atbildīgiem, ticīgiem cilvēkiem”, un “No sirds esmu pateicīga radiem, visiem tiem mīļajiem, atsaucīgajiem cilvēkiem, kas ir bijuši un ir kopā, palīdz ikdienā, visiem, kuri atceras mani visos svētkos..!”
Vēlējums:
Sirmā skolotāja Anna Kuļikovska, pirms devās mūžīgajā ziedonī, ir atstājusi jums vēlējumu:
“Vēlu visiem ticēt Dievam, mīlēt dzīvi, dzīvot gaišām domām…”
Skolotājas Annas Kuļikovskas rakstītajās atmiņās un albumos ieskatījās
Ilūkstes pilsētas administrācijas
Sabiedrisko attiecību speciāliste, vēsturniece
Aija Piļka
