“Deportācijas ir latviešu tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa, kas liek apzināties – mēs šodien dzīvojam brīvā, neatkarīgā Latvijā,” tā teica Latvijas valsts prezidents Egils Levits šodien, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa komunistiskā genocīda upuru piemiņai.
Šodien ārkārtējā situācija valstī ir piespiedusi pieminēt šo traģisko vēstures lappusi klusumā, nerīkojot kopīgus atceres pasākumus. Taču ikviens no mums var piedomāt par tālajiem notikumiem mūsu tautas vēsturē, pieminēt savus tuviniekus, kas cietuši no represijām.
1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem, slepeni saukta par operāciju “Krasta banga”, kuras laikā vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju tika izsūtīti svešumā.
Lielākā daļa izsūtīto nonāca Irkutskas apgabalā (25 834 cilvēki), Omskas apgabalā nonāca 22 542 cilvēki, Tomskas apgabalā — 16 065, Krasnojarskas novadā — 13 823, Novosibirskas apgabalā — 10 064, bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā — Amūras apgabalā.
1949. gada 29. janvārī tika pieņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki un viņu ģimenes, 2) bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto partizāņu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies partizāni un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) partizāņu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika — tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās. Tādējādi 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Iedzīvotājus izsūtīja, pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Izsūtīšanu uzdeva veikt Valsts drošības ministrijai. Deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīru Latvijā un 4350 Igaunijā. Izsūtīšanu Baltijā veica 76 212 cilvēki. 18 387 no tiem bija iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 — komunistu partijas un padomju aktīva darbinieki, 21 206 — PSRS VDM iekšējā karaspēka karavīri un 8215 profesionāli čekisti.
Lai arī akcija tika gatavota lielā slepenībā un vietējie darbinieki, kam bija jāpiedalās par ceļa rādītājiem un īpašumu uzskaitītājiem, tika instruēti tikai dažas stundas pirms operācijas sākuma, tomēr bija informācijas noplūde un diezgan liels skaits potenciālo izsūtāmo paslēpās. Izsūtīšanu veica 9—10 cilvēku grupas ar to komandieri — VDM operatīvo darbinieku priekšgalā. Izsūtāmajiem bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg mantu uz vienu ģimeni, bet izvedēji parasti nedeva pietiekamu laiku, lai to izdarītu. Viss pārējais īpašums tika konfiscēts.
Atbilstoši nometināšanas plānam izsūtītie konvoja un to kolhozu un uzņēmumu, kuros tiem būs jāstrādā, pārstāvju pavadībā tika aizvesti uz pastāvīgo nometinājuma vietu. Lielāko daļu izsūtīto uzņēma kolhozi un sovhozi — 91 795 cilvēkus, zelta ieguves uzņēmumi — 2031 un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumi — 953 cilvēkus. Nometinājuma vietās izsūtītajiem paziņoja, ka viņi ir nometināti uz mūžīgiem laikiem, viņiem bija regulāri jāreģistrējas komandatūrā un bija aizliegts pamest nometinājuma vietu.
Latvijā izsūtāmo sarakstus 13.—15. martā apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji un 17. martā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvija PSR”. No Latvijas ar 31 vilcienu sastāvu tika izsūtītas 13 624 ģimenes, pavisam — 42 149 cilvēki (dažādos avotos skaitļi nedaudz atšķiras).
Latvijā izsūtīšanā piedalījās 8313 VDM karavīri, 3300 VDM darbinieki, 9800 VDM iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, kā arī Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuru skaits nav zināms. No Latvijas izsūtīja 9147 ģimenes, kas tika klasificētas kā kulaki, tajās bija 29 252 cilvēki un 3841 nacionālistu ģimeni (12 881 cilvēks). Absolūtais vairākums izsūtīto bija lauku iedzīvotāji. Faktiskais izsūtījumā pabijušo skaits bija lielāks par 25. martā izsūtīto skaitu, jo izsūtītajiem vēlāk pievienojās ģimenes locekļi, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devās pie tiem. Ieskaitot arī bērnus, kas dzima izsūtījumā, pavisam 25. marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas iedzīvotājs.
Latvijas iedzīvotājus izveda uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzima 6 bērni, 183 cilvēki gāja bojā. Izsūtījumā gāja bojā 4941 persona, kas sastāda 12% no visiem izsūtītajiem.
Avots: Vikipēdija