“Piespied akordeonu pie sirds un tu sajutīsi uzreiz, vai tas ir tavs instruments. Tad būsi gatavs tam veltīt laiku, bet pretī saņemsi mīlestību caur mūziku,” saka Naujenes Mūzikas un mākslas skolas skolotāja, Akordeonistu orķestra vadītāja Tatjana Jukuma, kura ir izaudzinājusi jau vairākas mūziķu paaudzes. Šoruden viņas izveidotais Akordeonistu orķestris nosvinēja 25 gadu jubileju ar krāšņu koncertu, kurā klausītāji varēja piedzīvot akordeona mūzikas varenību un baudīt klasiķu un mūsdienu autoru skaņdarbus. Par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienai Tatjanai Jukumai piešķirts Daugavpils novada domes apbalvojums “Gada cilvēks” nominācijā “Kultūra”.
Vectēva novēlējums
Mūzika Tatjanu ir saistījusi kopš mazotnes, viņas mammai labi padevusies dziedāšana, bet vectēvs pratis spēlēt ermoņikas. Kādu laiku Tatjana ir pavadījusi ciemos pie vectēva Ukrainā, klausoties viņa ermoņiku spēlē. Iespējams, tieši tad arī dzimusi interese par mūziku. Skolas gaitas Tatjana uzsāka Daugavpils 13. vidusskolā ar muzikālo virzienu, sāka apgūt akordeona spēli. Tieši tur viņu ievērojis izcilais mūziķis un pedagogs Valērijs Hodukins, kurš ieradās skolā, lai meklētu audzēkņus Daugavpils Mūzikas vidusskolai un potenciālos nākamos mūziķus savam orķestrim. Maestro izvēlējies Tatjanu un vēl divus zēnus. Tatjana uzskata, ka viņai laimējies kļūt par Valērija Hodukina audzēkni. Viņš mudinājis meiteni noklausīties akordeonistu orķestra koncertu, un tas atstājis ļoti dziļu iespaidu. Pēc dažiem gadiem arī pati Tatjana sāka spēlēt viņa orķestrī, kur muzicēja vēl ilgus gadus pēc mūzikas vidusskolas pabeigšanas.
Redzot mazmeitas nopietno aizraušanos ar mūziku, vectēvs viņai pasniedzis dāsnu dāvanu – krietnu naudas summu akordeona iegādei. “Labs instruments maksāja dārgi, vecāki no algas to atļauties nevarēja. Pasniegdams dāvanu, vectēvs man novēlēja kļūt par labu mūziķi un attaisnot cerības,” stāsta Tatjana.
Pēc mūzikas vidusskolas pabeigšanas sākās Tatjanas darba gaitas. Tieši tobrīd, pirms gandrīz 30 gadiem, Naujenes pagastā tika izveidota Kraujas mūzikas skola. “Varētu teikt, ka esmu šīs skolas veterāne, jo redzēju šīs skolas attīstību pa posmiem. Sākotnēji skola atradās tagadējā jauniešu centrā. Faktiski strādāju gaitenī, jo man nebija sava kabineta. Vēl bija solfedžo un klavierspēles skolotāja, un direktore Svetlana Kuzņecova,” atceras Tatjana. Pēc kāda laika mūzikas skola pārcēlās uz pašreizējo ēku, sākotnēji dalīja to uz pusēm ar ambulanci. Bijis diezgan neērti, jo pirmajā stāvā bija pacienti, bet otrajā — bērni. Pateicoties pagasta iniciatīvai, ambulance tika pārcelta uz citām telpām, bet skolai atvēlēja visu ēku.
Tatjana atzīst, ka pēc mūzikas vidusskolas bijusi vēlme doties mācīties uz Sanktpēterburgu, taču sākās pārmaiņas valstī un arī pašas dzīvē. Dažus gadus vēlāk viņa neklātienē pabeidza Daugavpils Universitāti.
Sajust ar sirdi
Kolēģi atzīst, ka Tatjana spēj aizraut bērnus un jauniešus ar mūziku, motivē mācīties un turpināt izglītību šajā jomā. “Jo agrāk bērns sāks mācīties mūziku, jo labāk. Mūzika bērnus vispusīgi attīsta, liek viņiem domāt citādāk,” saka skolotāja. Spēlējot akordeonu, klaviatūru neredz, abas rokas spēlē uz tausti, tas ļoti attīsta maņas, vienlaicīgi strādā abas smadzeņu puslodes. Turpmākajā dzīvē tas jauniešiem ļaus tikt galā ar dažādām dzīves situācijām, pārliecināta Tatjana.
Viņa pati pirmo reizi paņēma akordeonu rokās septiņu gadu vecumā, to patiesi iemīlēt palīdzējusi viņas pirmā mūzikas skolotāja. Tatjana uzskata, ka nevienu nevar piespiest mācīties spēlēt, tam jānāk no sirds: “Vienmēr saku bērniem, ka jāprot saplūst vienā veselumā ar instrumentu, tad kaut kas sanāks. Akordeons jāsajūt ar sirdi, jo to spiežam tuvu pie sirds. Ja sajūti šo instrumentu, tas būs tavs. Ko gribēsi, to tas arī tev nospēlēs.” Ikvienam skolēnam gadās krīzes brīži, kad gribas mest mācības pie malas. Arī pati Tatjana tam savulaik izgājusi cauri. Pie vainas bijuši klasesbiedri, kas ķircināja, iespējams, aiz skaudības, ka Tatjanai labi padodas spēlēt. Reiz viņa neaizgāja uz mūzikas skolu, bet vecākiem samelojusi, ka tramvajs negāja. Taču vecāki visu saprata. “Viņi allaž bija izprotoši, nekad bargi nesodīja, aicināja uz sarunu un teica, ka nespiedīs mani mācīties, ja nevēlos, bet, ja gribēšu mēzt pagalmus, darba man vienmēr būs daudz. Tas mani iespaidoja,” atceras Tatjana.
Viņa uzskata, ka visi bērni, kas mācās mūzikas skolā, ir ļoti talantīgi, taču svarīgi ir veicināt viņu interesi par mūziku. “Kāpēc klasika dzīvo cauri gadu simtiem? Kāpēc joprojām spēlējam Bahu vai Mocartu? Paši komponisti laikam būtu ļoti pārsteigti, to uzzinot. Mēs bērniem mācām šīs vērtības. Noklausoties klasiku, rodas interese, mūzika raisa atmiņas. Cenšos daudzveidot repertuāru, lai bērniem patiktu, piemēram, apguvām Mocartu džeza apdarē, lai būtu interesanti pašiem un klausītājiem. Varbūt kāds bērns no malas dzirdēs un vēlēsies apgūt akordeona spēli,” saka Tatjana.
Katra nākamā paaudze kļūst arvien sarežģītāka, viņu dzīvē ienāk jaunas tehnoloģijas, kas novērš uzmanību no mācībām. Taču arī mūsdienās ir jaunieši, kam vajadzīga mūzika. “Nekad neesmu sevi likusi augstāk par skolēnu, esam līdzvērtīgi. Dažkārt stundā spēlēšanas vietā mums ir dziļas sarunas, jāsaprot, kāpēc skolēns nav sagatavojies, kas viņam kaiš, kā var palīdzēt. Ne jau strostēt, bet runāt vajag, citādi durvis aizvērsies un viņš vairs neatgriezīsies,” saka skolotāja. Ļoti svarīgs ir arī vecāku atbalsts, tāpēc Tatjana vienmēr ir atvērta dialogam, jo viens nav cīnītājs.
Pašiem savs orķestris
Naujenes Mūzikas un mākslas skola ir viena no retajām, kurai ir savs orķestris. Veidot akordeonistu orķestri Tatjanu iedvesmojis viņas pedagogs Valērijs Hodukins. Sākums nebija viegls, pirmajā sastāvā bija vien desmit akordeonisti un klavieru pavadījums, pakāpeniski nāca klāt sitamie un pūšamie instrumenti. Orķestra vadīšana sākotnēji bija brīvprātīgs darbs, taču skolas direktorei izdevās panākt atsevišķu likmi orķestra vadītājai. “Grūtības sagādā nemitīgā mūziķu aprite – vieni aiziet, jauni nāk vietā, viss sākas no gala. Ik gadu jāatjauno programma. Pašlaik orķestrī ir 25 dalībnieki. Spēlē arī absolventi, daudzi no kuriem turpina mūziķu gaitas un studijas. Arī paši kolēģi izrāda iniciatīvu spēlēt orķestrī,” stāsta skolotāja.
Orķestris piedalās dažāda mēroga konkursos un festivālos, ir būts arī dažādās ārvalstīs, gūta liela pieredze. Koncerti ir ļoti nepieciešami, lai jaunākie bērni redzētu, uz ko viņi var tiekties un spēj panākt. Orķestris māca būt saliedētiem, citam citu atbalstīt, bērni mācās cienīt cits citu. Savus absolventus Tatjana sauc par kolēģiem un savas jomas profesionāļiem, uz kuriem raugās jaunākie audzēkņi un ņem piemēru.
Ikreiz apstāties orķestra priekšā esot satraucoši. “Ar katru reizi pieaug atbildības sajūta, kļūsti gudrāks un uztraucies vēl vairāk. Es uztraucos ne tikai par sevi, jo atbildu par visiem un katru atsevišķi, par katru pārdzīvoju, ņemu tuvu pie sirds. Jūs nevarat iedomāties, kā pedagogam sitas sirds, kad viņa audzēknis kārto eksāmenu! Uztraukumam ir jābūt, ja neuztraucies, tad ir vienalga. Liela ir arī mūziķu atbildība vienam par otru. Ja blakus esošajam nojūk takts vai nots, otram tas jāsaklausa un jāspēj izglābt tā, lai klausītāji nepamana. Tā ir kolektīva saliedētība, spēja citam citu atbalstīt,” saka skolotāja. Uztraucas arī Tatjanas audzēkņi, kas iziet skatītāju priekšā, taču atzīst, ka diriģentes smaids liek justies droši un atbrīvo no stresa. Mēģinājumos neiztiek arī bez kādas anekdotes, jo tas ļauj noņemt spriedzi.
Muzikalitāti Tatjana spējusi nodot arī saviem bērniem. Dēls Andžejs pabeidzis akordeona klasi Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolā, taču dzīvē izvēlējies citu ceļu – ar mūziku nesaistītu profesiju. Taču sirdī mūziku ir saglabājis, akordeonu spēlē joprojām un labprāt piedalās orķestrī, spēlē basa partiju. Meita Olga mācās Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas skolā klavierspēli, prot spēlēt arī akordeonu, veiksmīgi piedalās muzikālos konkursos, tostarp starptautiskos. Tatjana atzīst, ka mūzika vieno arī ģimeni, satiekoties vienmēr ir kopīgas tēmas, vairāk saprot cits citu, var jautāt pēc padoma.
Stundas mūzikas skolā notiek pēcpusdienā. Tatjana teic, ka esot jau pieradusi pie šī režīma, jo no rītiem var pagūt padarīt savus darbus, lai līdz vakaram būtu skolā. Brīvajā laikā Tatjana ķeras pie rokdarbiem vai lasa grāmatas, kas lielākoties saistītas ar mūzikas pedagoģiju. Nesen ģimene no patversmes paņēma sunīti, pateicoties kuram dzīvē ienākušas regulāras pastaigas, kas ļauj arī pašiem uzlabot veselību.
Teksts, foto: Inese Minova