Medumu speciālās pamatskolas vizuālās mākslas skolotājas Viktorijas Celminskas skolēni jau otro gadu piedalās Daugavpils novada domes Informācijas un sabiedrisko attiecību daļas rīkotajā Ziemassvētku atklātņu konkursā, pārsteidzot ar skaistiem zīmējumiem, kas vēlāk tiek izmantoti pašvaldības publicitātes nolūkos.
Bērniem ir svarīgs novērtējums
Kad gada nogalē viesojāmies pie atklātņu autoriem skolā, lai pasniegtu viņiem pateicības par rūpīgajiem darbiem, bērnu acīs bija redzams neviltots prieks. Viktorija atzīst, ka bērniem ir ļoti svarīgi, lai viņu paveiktais tiek novērtēts, jo īpaši ar dāvanām, kas tik bieži negadās. Iespēja piedalīties dažādos konkursos vai izstādēs un saņemt balvas viņus ļoti iedvesmo darboties. Mūsdienās tiek rīkots daudz dažādu konkursu, taču Viktorija ļoti rūpīgi izvērtē, kuram konkursam ir vērts pieteikties, jo piedalīties tajā ir viena lieta, bet cita lieta – vai viņu darbi tiks pamanīti un novērtēti.
Ik gadu skolotāja savus skolēnus iesaista Daugavpils novada skolēnu vizuālās mākslas konkursā “Mīklu panti”, kā arī starptautiskajā bērnu mākslas izstādē-konkursā “Lidice”, kuru Latvijā organizē Valsts izglītības satura centrs sadarbībā ar Rīgas Interešu izglītības metodisko centru un Čehijas Republikas vēstniecību Latvijā. Šogad bērni veidoja zīmējumus par tēmu “Ainava” un nu ar nepacietību gaida konkursa rezultātus.
Tāpat Medumu speciālās pamatskolas skolēni ik gadu piedalās starptautiskajā vizuālās mākslas konkursā “Es dzīvoju pie jūras”, ko rīko Jūrmalas mākslas skola. Pērn šajā konkursā iegūta atzinība.
Šogad bērni piedalās Valsts izglītības satura centra Vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas projektā “Rādi rotājot”, kas tiek rīkots, gaidot XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Šim konkursam bērni veido no papīra oriģinālas saktas.
Gatavošanās visiem konkursiem notiek vizuālās mākslas pulciņā, ko Viktorija vada ārpus stundām.
Mākslas terapija
Ja vispārizglītojošajā skolā bērni paši vairāk darbojas patstāvīgi, nāk klajā ar savām idejām, tad speciālajā skolā jāiegulda vairāk darba, lai bērnos raisītu radošumu. “Te varbūt jādod ļoti konkrēta tēma un pat jāparāda paraugi, kā ideju labāk īstenot. Taču zīmēšana šajā skolā padodas vairāk vai mazāk visiem. Dažreiz šie bērni pat daudz rūpīgāk strādā ar krāsām,” stāsta skolotāja. Viņa atzīst, ka šajā mācību priekšmetā ir vairāk iespēju piemeklēt kaut ko atbilstošu katram bērnam, jo skolēnu spējas atšķiras, bet ikviens vēlas sasniegt kādu rezultātu.
Turklāt vizuālā māksla šiem bērniem esot arī sava veida terapija. Arī pašai skolotāja radoša darbošanās esot ļoti tuva sirdij. Viktorijai patīk ne tik daudz pašai zīmēt, kā vadīt skolēnu darbu, meklēt jaunas idejas un palīdzēt. Pašu vairāk saista gleznošana, spēles ar krāsām. Pagaidām gan neesot uzdrošinājusies ņemt rokās otas un sēsties pie molberta. “Es vienmēr kritiski izturos pret saviem darbiem, teoriju zinu, kā vajag darīt, taču šķiet, ka pašai tik labi nesanāk,” bikli teic skolotāja. Taču dzīvē viss vēl ir priekšā, arī šāds izaicinājums.
Rokdarbi un zīmēšana Viktoriju saistīja vienmēr, iespējams, tas arī kļuva par iemeslu specialitātes izvēlei. Ar rokdarbiem gan vairāk nodarbojusies, vēl mācoties skolā. Liela rokdarbniece bijusi Viktorijas vecvecmāmiņa, kurai labi padevās šūšana, tāpat viņa bijusi ļoti laba saimniece, klājusi kāzu galdus. Arī Viktorijas mammai ir tuvi rokdarbi. Pašai Viktorijai patīk adīt, taču adīkli ņem rokā vien tad, ja ir liela nepieciešamība, piemēram, kādam jānoada dāvana.
Ar saknēm Medumos
Tas, ka Viktorija strādā Medumos, ir likumsakarība. Medumi ir viņas dzimtais pagasts. Skolotājas profesiju izvēlējusies arī Viktorijas mamma Marija Celminska un māsa Žanna. Visas trīs strādā Medumu speciālajā pamatskolā. Taču Viktorijai tā nav vienīgā darba vieta.
Viktorija pabeigusi Daugavpils Universitāti, kur ieguva sākumskolas un mājturības skolotājas diplomu. Darba gaitas uzsāka savā dzimtajā Medumu pamatskolā, kur strādā jau 23 gadus, bet 10 gadus ir arī direktores vietniece izglītības jomā. Papildus neklātienē Viktorija pabeidza vizuālās mākslas pedagoģijas studijas. Pašlaik viņa Medumu pamatskolas skolēniem māca matemātiku, mājturību un zīmēšanu.
Tā kā skolēnu kļūst arvien mazāk, arī stundu skaits skolā sarūk. Tāpēc pirms trim gadiem Viktorija pieņēma piedāvājumu vadīt vizuālās mākslas stundas arī Medumu speciālajā pamatskolā. Tieši tad arī sapratusi, ka nav veltīgi mācījusies neklātienē. Lai arī slodze ir diezgan ievērojama, Viktorija nesūdzas, jo viņai pedagoga darbs patīk.
Viņa uzskata, ka ik pa laikam dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas. Viktorijai tās saistītas tieši ar vizuālo mākslu un darbu speciālajā skolā. Savukārt pirms desmit gadiem izaicinājums bijis kļūt par direktores vietnieci Medumu pamatskolā, šis piedāvājums nācis ļoti negaidīti. ”Biju nostrādājusi skolā tikai 10 gadus, pasniedzu mājturību un stundas sākumskolā. Bija šoks, neziņa. Sākumā baidījos sastādīt stundu sarakstu, lai tas atbilstu visiem normatīvajiem aktiem,” atceras Viktorija. Taču tā esot ļoti vērtīga dzīves pieredze, par ko viņa ir pateicīga liktenim, jo administratīvais darbs ļauj izprast daudzas lietas, kurās līdz tam viņa nebija iedziļinājusies. Tomēr vairāk par administratīvo darbu Viktorijai patīk pedagoga ikdienas darbs. Medumu pamatskolā viņai pastāvīgi ir arī sava audzināmā klase.
Atelpa pēc darba
Vairāk nekā divdesmit gadu laikā izglītības jomā daudz kas ir mainījies, arī skolēnu skaits sarūk, tāpēc sajūta dažreiz esot nomākta, tomēr katru mācību gadu skolotāji cer, ka tas nebūs pēdējais. “Mēs nezaudējam optimismu. Kad es pēc augstskolas atnācu strādāt uz Medumu pamatskolu, jau toreiz direktors piekodināja meklēt darbu un teica, ka skolas drīz nebūs. Pagāja jau vairāk nekā divdesmit gadi, nomainījās direktors, bet skola joprojām strādā,” jautri teic skolotāja.
Taču pedagoga darbs nav viegls. Bērni un viņu vecāki ir dažādi, gadās visādas situācijas, darbs prasa daudz laika un enerģijas, teic skolotāja. Jāiegulda daudz darba, lai stundas nebūtu formālas un spētu aizraut skolēnus. Ik pa laikam skolotājiem ir pieejami dažādi kursi vai semināri, kas esot ļoti vērtīgi. Liels palīgs ir internets, kur brīvajā laikā Viktorija sērfo, lai meklētu jaunas idejas darbam.
Viktorija atzīst, ka pedagoga darbs ir mainījis arī viņu pašu: “Iemācījos vieglāk komunicēt ar citiem, ātrāk veidot kontaktu, līdz darbam skolā biju noslēgts cilvēks.” Lai arī no darba dažkārt esot grūti atslēgties, daudzas lietas viņa iemācījusies uztvert ar humoru. “Ziniet, man ir kā tajā anekdotē – kad kaut kur ieraugu rindu, gribas tajā ieviest kārtību. Vai arī, ienākot tramvajā, gribas teikt “Labdien” un “Sēdieties!”,” smejas skolotāja un piebilst, ka dažkārt gribas pamācīt ne tikai skolēnus, bet arī savus mājiniekus, tāpēc jācenšas sevi piebremzēt.
Pārnākot no darba mājās, Viktorija ik dienu pāris stundas atpūšas, palasa grāmatu, iekams ar jauniem spēkiem ķeras pie mājas darbiem. Atpūsties palīdz ari ikdienas pastaigas ar suni, bet vasarā viņai patīk pavadīt laiku dārzā.
Vieta, kur Viktorija atgūst spēkus, ir Medumu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu draudzes baznīca, kur viņa katru svētdienu dodas uz dievkalpojumu. Taču ceļš uz dievnamu tiek mērots daudz biežāk, jo Viktorija kopā ar mammu un māsu palīdz baznīcas uzkopšanā, veido ziedu kompozīcijas dažādiem svētkiem. “Mana ģimene vienmēr bijusi ticīga, vecāki no mazotnes radināja iet baznīcā. Man baznīca ir kaut kas dvēselei, lai varu gūt spēkus, bez kā ir grūti gan darbā, gan dzīvē,” saka Viktorija.
Pat ja visi spēki pa dienu darbā ir izsmelti, skolotājai gandarījumu sniedz skolēnu gūtie panākumi. “Ja saprotu, ka stunda ir pagājusi veiksmīgi, ir tāds iekšējs saulains noskaņojums. Bet vislielākā laime ir tad, ja skolēns, tāpat vien garāmejot, apķer mani un saka “Skolotāj, es jūs mīlu”,” atzīst Viktorija Celminska.
Autore: Inese Minova