Lielākās Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas uz Sibīrijas un Tālo Austrumu ziemeļu apgabaliem ir notikušas 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. Bez tiesas sprieduma no Latvijas izveda vairāk kā 50 000 cilvēku. Lopu vagonos tika aizvestas skolotāju, ārstu, juristu, armijas virsnieku un zemnieku ģimenes. Vairāku nedēļu ilgajā braucienā uz Sibīriju lielākā daļa zīdaiņu, veco un slimo cilvēku nomira. Deportētie tika nosūtīti uz smagākajiem darbiem kolhozos, sovhozos, zelta ieguves un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumos.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas priekšvakarā Naujenes Novadpētniecības muzejs sagatavojis virtuālo izstādi par novadnieci Silvu Linarti, kura uz Krasnojarskas apgabalu tika izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā.
VIRTUĀLĀ IZSTĀDE PIEEJAMA ŠEIT
1941. gada 14. jūnijā no Līksnas pagasta uz Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā tika izsūtīta Skrindu ģimene. Jaunākā meita Silva, kurai toreiz vien bija divi gadi, izturot badu, salu un necilvēcīgi smago darbu, Latvijā atgriezās tikai 1957. gadā, kļūstot par izcilu mākslinieci un talantīgu mākslas pedagogu. 2016. gada 3. martā Silva Linarte dalījās ar Naujenes Novadpētniecības muzeja darbiniekiem savās atmiņās par bērnību un skolas gadiem, ko viņa pavadījusi izsūtījumā Krasnojarskas apgabalā no 1941. – 1956. gadam.
Atmiņas par Sibīriju ir sāpīgas. Aukstums, bads, smags darbs, neziņa un bailes ir neizdzēšamas un neaizmirstamas, jo tās ir Silvas Linartes pirmās bērnības atmiņas: “Protams, bija jāiemācās valoda, bija jāiet krievu skolā, viss bija krievu valodā…vidusskola 45 km attālumā… Nu kā izdzīvot? Mamma neko iedot līdzi nevarēja, jo nebija, ko dot.”
Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, atgūstot dzimtās mājas, pamazām tika apzināta patiesība par tā laika notikumiem: „Mani vecāki ir no Latgales atmodas aktīvistu brāļu Skrindu dzimtas. Tēvs bija skolotājs, aizsargs, apvienības „Saule” valdes loceklis. Katoļu apvienība „Saule” nodarbojās ar kultūras darbu, organizēja Dziesmusvētkus, Saules skolu Daugavpilī, bet tēva apsūdzībā tika ierakstīts: „Фашистская контрреволюционная организация „Сауле”” (fašistiski kontrrevolucionāra organizācija „Saule”). Viņam vajadzēja parakstīt dokumentus, kuros teikts: „Я боролся против cоветской власти. (Es cīnījos pret padomju varu)”. Par to viņam tika piespriests nāves sods. Spriedums netika izpildīts, jo viņu fiziski nosita.”
Tēvu Antonu Skrindu māksliniece neatceras. 1941. gada 14. jūnijā ģimene tika izšķirta – tēvs nosūtīts uz Vjatlagu, bet māte Marija ar 4 meitām uz Krasnojarskas apgabalu: “Tas bads un bailes, un nenormālais karstums vasarā, un ziemā līdz 50 grādiem mīnusi. Tas viss vienkārši nu tādai cilvēku iznīcināšanai, bet, kā brīnums, daži izdzīvoja.”
Pēc pusgadsimta dzimtās mājas bēniņos tika atrasta Silvas mātes Marijas Skrindas no Sibīrijas rakstītā vēstule: “Zinu labi to, ka nebija tintes, bet laikam no Latvijas bija kaut kāda spalva līdzi, ka mamma ir rakstījusi vēstuli. Un mamma rakstīja latgaliešu valodā, es ļoti labi zinu, ka tas uzrakstīts ar biešu sulu, jo vienkārši cita rakstīšanas veida nebija.”
Vēstulē rakstīts: “Lobais papeņ Anton! Vyss byutu labi, nailgõtūs sirds pēc myužam naaizmirstamim cylvākim un dõrgõs dzimtenis. Pi mums jau ari īstojās pavasars, otkon radzama zeme. Asmu laimeiga, ka bārni bosom kõjom var skrīt uz skūlu. Pati jau seņ eju bosom, kū lai dors, vysaidi jõpõrdzeivoj. Strõdoju vacū dorbu, taisu kūka trauceņus, kuri iznõk pavysam glīti un lītojami. Bārni un pati leidz šam asam vasali. Šudiņ sarunõjom nūmērēt bārnus un nūsyutēt Jums. 1) Ģertrūde – 129 cm, 2) Lidija – 120 cm 3) Silvete – 114 cm. Samārā mozas. Prīcojīs par bārnim, ka labi …Jyusu …Marija un bārni. 1945. g. 25.III. Нова – Пакровка.”
Tikšanās reizē ar muzeja darbiniekiem Silva Linarte emocionāli stāstīja: „Prātam neaptverami, kā mazs meitēns [dzīvoja] pusbadā, stindzinošā aukstumā, kur istabas vidū „čugunka” (čuguna krāsniņa) ar tādu skursteni – cauruli uz jumta un nekas, nekas vairāk. Kaut kādu tur zupu kādreiz vārīja, ledus tai kastrolī no rīta bija vienmēr sasalis”.
Izsūtījumā Silva Linarte rada sevī gribasspēku: „Tev nav elektrības, tev nav sveces, tev nav petrolejas, absolūti nekā. Naktī, kad bija mēnesnīca un gaiša gaiša nakts, tad es cēlos augšā. Mūsu ģimenē mamma vienmēr ļoti uzsvēra to, ka ir jāmācās par katru cenu …. Tai laikā no ceturtās klases līdz vidusskolas pēdējai klasei katru gadu bija jākārto eksāmens. Un katrā eksāmena biļetē (38- 42 biļetes) bija viens dzejolis no galvas. Naktī 4.-5. klases bērns var celties augšā tikai tāpēc, ka ir mēnesnīca un var izlasīt un var iemācīties to dzejoli. Tā ir tāda pienākuma apziņa vai pat bailes no tās sabiedrības, no tās situācijas, ka tev par katru cenu, kas uz tevīm attiecas, to ir jāzina.”
Par spīti nabadzībai, jau Sibīrijā nāk pirmā apjausma par krāsu pasauli: “Ne tur es kādas krāsas kad esmu redzējusi, ne krāsainos zīmuļus. 8. klasē no Kirovas atbrauca viena skolotāja pasniegt botāniku un zīmēšanu. Viņa ienāca klasē. Kā šodien atceros: „Menja zovut Tamara Petrovna, ja vas budu učit po risovaniju i po botanike”. Viņa saprata, ka man tā kā padodas zīmēšana un viņa man uzdāvināja savus krāsainos zīmuļus. Es pirmo reizi redzēju krāsainos zīmuļus un viņi man tik ļoti, ļoti patika… Pēdējos gados jau bija zīmuļi, vismaz bija pieejami skolā un tad es ar to melno zīmuli zīmēju, centos formu veidot. Tas mani interesēja.”
1946. gada rudenī Krasnojarskā bija izvietojies Latvijas PSR Izglītības ministrijas štābs un radās riskanta iespēja no Sibīrijas uz Latviju reevakuēt 1941. gada 14. jūnijā vairāk kā 1000 izsūtītos bērnus vecumā no 3-16 gadiem. Silva ar māsām septembra vidū ieradās Rīgā, kur viņas ievietoja bērnunamā Kuldīgas ielā 45. Meiteņu vectēvs nosūtīja Silvas mammai uz Sibīriju naudu, par kura tika uzpirks komandants un mātei izdevās bēgt. Apbrīnojamā veidā bez dokumentiem izdevās nokļūt līdz Latvijai. Dzimtenē māte mainīja uzvārdu, tomēr tas ģimeni neglāba – 1950. gada 29. septembrī māte ar meitām tika vēlreiz apcietinātas pēc 83. panta par bēgšanu. Tam sekoja atkārtota izsūtīšana uz Sibīriju.
Vēl daudzus gadus pēc izsūtījuma S. Linartes atmiņas ir sāpju pilnas: “Mans brālēns, vecākais mammas brāļa ģimenē, viņš apprecēja vietējo krievietīti – ļoti ļoti sirsnīgu labu sievu un viņa teica, kad (19)17. gadā, kad nāca revolūcija, viņus jau tāpat tur nīdēja ārā. Piesēja zirgam klāt viņas vectēvu un vilka pa zemi pa sādžu. Tā kā tās izdarības jau tā pieredze bija, ne latvieši pirmie. Viņi tikpat nežēlīgi ar savu tautu izrīkojās. Zeme tur neiedomājami auglīga, tur nekādi minerālmēsli, tur nekādi kūtsmēsli, tur nekas nav vajadzīgs. Tā zeme ir tik ražīga un cilvēki strādāja, centās un sagatavoja un hektāru hektāriem to zemi atbrīvoja no tās taigas …un arī turīgi dzīvoja un arī skaistas mājas uzbūvētas, nu, priekš tiem apstākļiem, ar tām mežģīnēm logu kokgriezumos. Bet viņi arī tika iznīcināti. Viņi tika vienkārši represēti, tikpat nopietni, kā mūsu cilvēki. Tā tauta nežēlīgi iebaidīta. Viņi nekad nerunāja par to…Viņi taču masveidīgi tika nošauti visi. Staļins sūtīja…tur jau nebija izvēles, ja tu negāji uz priekšu, tad tevi no aizmugures šāva, to jau vēsturnieki raksta un viss tas mums jau ir zināms. Ka tāda atkāpšanās, kaut kādu apstākļu dēļ, nepastāvēja, tur tikai „vpered za Staļina, za rodinu” un tur kalns ar līķiem, un vienalga „za Staļina, za rodinu” tik iet uz priekšu. Nošāva masveidīgi. Doma par cilvēku nebija nekad un nekāda. Tur tikai uzvara un viens mērķis…tie miljoni cilvēku tika iznīcināti, par to jau neviens nedomāja un nesatraucās.”
Atgriezusies Latvijā 1957. gadā, izturot konkursu S. Linarte iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kuru absolvēja 1961. gadā. Viņas pedagoga darbs sākās ar 1960. gadu, kad, būdama 3. kursa studente, Silva sāka pasniegt gleznošanu 1. kursa studentiem. 1977. gadā viņa absolvēja Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu, iegūstot gleznotājas kvalifikāciju. Mākslinieces sāpes par pazemojošo nabadzību, necilvēcīgi smago darbu un zaudētajiem tuviniekiem caurvij dzīvesspēks, kas nu ir pārtapis gleznās ar smalki niansētu kolorītu: “Varbūt gleznošana palīdz ar to cīnīties. Es jau saku, tagad vēl vienu mūžu varētu dzīvot.” 2015. gadā S. Linarte saņēma Jāzepa Pīgožņa balvu „Par labāko Latvijas ainavu glezniecībā”. 79 gadu vecumā S. Linarte aizgāja mūžībā, atstājot izjusti gleznotas Latvijas un Sibīrijas ainavas.
Tekstu sagatavoja Naujenes Novadpētniecības muzeja speciāliste Māra Kampāne. Izmantoti fragmenti no muzeja mutvārdu dzīvesstāstu ierakstu kolekcijas – 2016. gada 3. marta intervija ar Silvu Linarti.
Izstādes maketu veidoja Naujenes Novadpētniecības muzeja izstāžu un ekspozīciju organizatore Ina Vaikule