Nupat klajā nākusi kalupietes, arhitektes un novadpētnieces Ģertrūdes Rasnačes grāmata “Aiz upes Aizupieši”, kas stāsta par vienu mazu ciemu Latgalē, par dzimtām un cilvēku likteņiem. Ģertrūde nepozicionē sevi kā rakstnieci, bet gan sauc sevi par rakstītāju. Visātrākā laikā autorei tapa tieši mazie stāsti, kuros aprakstīta viņas bērnība un skolas laiks. Studējusi arhitektūru un arī visu savu dzīvi veltījusi šai profesijai. Pašlaik Ģertrūdes gaitas arhitektūrā paturpina mazdēls.
– Kādas ir Jūsu atmiņas par bērnību un dzimto pusi?
Ģ.R. Esmu dzimusi Lazdānos, tagadējā Vārkavas novada Rožkalnes pagastā. Vēl joprojām tur atrodas manas mammas mājas, tēvs dzimis Līksnas pagasta Seiļos. Protams, pirmās atmiņas man ir no Seiļu solas, kur dzīvojām uzreiz pēc manas piedzimšanas. Par skolotāju Aļiku Fabianu, Kazimiru Kucinu, Annu Vērdiņu. 1955. gada aprīlī mēs pārbraucām uz Aizupiešiem, man bija trīs ar pus gadi. Šo māju nopirka mans tēvs no turīga saimnieka Kazimira Vingra, kas bija kritis karā un viņa atraitne ar pieciem bērniem aizbrauca uz Koknesi. Par bērnību un skolas laiku esmu uzrakstījusi savā grāmatā. Interesanti bija tas, ka nebijām kolhoznieki. Tēvs strādāja apdrošināšanas sabiedrībā, bija atgriezies no Berlīnes, kur pēc kara bija neilgi dzīvojis. Toreiz te bija liels augļu dārzs, bet mums atļāva saimniekot tikai 15 simtdaļās. Ja citās saimniecībās bija govs, mums bija kaza, citiem – sivēni, mums zosis, tā arī dzīvojām.
– Ar ko Jums asociējas Kalupe?
Ģ.R. Toreiz, kas es piedzimu, te arī bija Kalupes pagasts, Līvbērzu ciema padome. No Kalupes nāk mans vectēvs. Visus viņa radu rakstus es atradu arī Kalupes baznīcas grāmatās. Arī mana vecvecmamma nāk no Kalupes pagasta Kukļu solas. Man liekas, ka Kalupe ir vieta, kas apveltīta ar īpašu auru. Jo tā ir mana dzimtene.
– Ir daudz sakāmvārdu par Kalupi un ir runājuši, ka kalupieši ir bagāti. Ar ko viņi bija bagātāki par citiem?
Ģ.R. Tās nebija kaut kādas materiālās vērtības, jo zeme šeit bija ļoti slikta. Bagātās zemes bija Višķi, Dubna. Savukārt šeit bija diezgan purvainas vietas, sevišķi Aizupiešos. Taču viņiem bija cita bagātība – te bija muižas skola, baznīca, un visi solas iedzīvotāji, kad 1897. gadā notika tautas skaitīšana, no 6 līdz 96 gadu vecuma bija lasīt pratēji. Tieši no mūsu mājas nāk baznīckungs Stanislavs Kokins, dzimis Vingris. Te dzīvoja ļoti ticīgi cilvēki.
– Kā Jūs raksturotu kalupieti?
Ģ.R. Kalupietis ir ļoti zinātkārs, strādīgs, kā jau visi latgalieši. Kalupiešiem jau no seniem laikiem ir bijusi tendence kaut kur braukt, kaut ko uzzināt, iegūt. Kad Amerikā sākās zelta drudzis, šīs mājas vecā saimnieka brālis Francis Vingris devās uz Ameriku, kur satika pazīstamus latviešus un kļuva par banķieri. Ļaudis stāsta, ka tur viņam ir palikušas divas bankas.
– Pēc Kalupes pamatskolas Jūs aizgājāt mācīties uz Daugavpili?
Ģ.R. Jā, uz Daugavpils 1. vidusskolu, kur mani mācīja izcili pedagogi. Matemātikā – Valda Voitoviča, fizikā – Vladislavs Lipiņš, literatūrā – Aina Britāne, fizkultūrā – Francis Vilcāns, ģeogrāfijā – Marija Lebedoka, kas bija arī mana klases audzinātāja, mākslas vēsturē – Astrīda Petaško, Daugavpils pilsētas galvas Andreja Švirksta meita. Otra Andreja Švirksta meita Ligija Plotka bija mana klases audzinātāja Kalupes astoņgadīgajā skolā.
– Vai arhitektūras fakultāte bija vienīgā, kur Jūs vēlējāties studēt pēc vidusskolas absolvēšanas?
Ģ.R. Ar arhitektūru man vispār bija interesanti, man vienkārši iepatikās pats vārds “arhitektūra”. Mācoties vēl Kalupes skolā, sacerējumā rakstīju, kad izaugšu, kļūšu par arhitekti un uzbūvēšu Kalupē lidlauku. Savukārt vidusskolas laikā velējos kļūt par izmeklētāju un izlēmu studēt jurisprudenci. Bet pārdomāju. Uz arhitektiem gāju pilnīgi nesagatavojusies, jo zīmēšanu nebiju mācījusies, vienīgi matemātika un fizika bija mana stiprā puse. Konkurss, stājoties augstskolā, bija liels – 5,7 cilvēki uz vietu un iestājeksāmens bija sarežģīts. Pēc zīmēšanas eksāmena daudzus atsijāja, es tiku tālāk.
– Kādas spilgtākās atmiņas saistās ar studiju gadiem?
Ģ.R. Savam mazdēlam, kurš tagad arī studē arhitektūru, stāstu, ka uz studijām no Ruģeļu lidlauka lidoju ar lidmašīnu, kases atradās Vienības namā. Ar lidmašīnu pēc nepilnas stundas jau biju Rīgā. Atklāti sakot, studiju gados mēs bijām lieli fanāti. Rīdzinieki bija drosmīgāki, progresīvāki, drošāki, mēs, studenti no provinces, kas dzīvoja kopmītnēs, bijām piezemētāki. Mācījāmies no grāmatas par arhitektūras vēsturi, kas bija tikai 12 eksemplāros un tikai krievu valodā. Mēs visi bijām to grāmatu iztulkojuši un krustām šķērsām pārlasījuši. Mēs vēl mācījāmies pie vecās paaudzes profesoriem – arhitekta Oskara Tīlmaņa, profesora Ivara Strautmaņa, Modra Ģelza, jūgenstila guru Latvijā – Jāņa Krastiņa.
– Kurš Jums pašai no arhitektūras stiliem ir tuvāks?
Ģ.R. Pēc dabas esmu diezgan konservatīva, man patīk klasicisms, vairāk Austrumu klasicisms, kas nācis no Pēterburgas un plaši pielietots arī Latvijā.
– Kura bija Jūsu pirmā darba vieta pēc augstskolas?
Ģ.R. Pirmā un vienīgā. Daugavpilī bija Arhitektūras plānošanas nodaļa, līdz tam biju praksē Komunālprojektā gan Rīgā, gan Daugavpilī. Man bija savulaik sapnis aiziet strādāt uz mazpilsētu, Krāslavu, bet tad mani pierunāja nākt uz Daugavpili, piešķīra dzīvokli. No 1984. līdz 1994. gadam nostrādāju par pilsētas galveno arhitekti, tad bija neliels pārtraukums, pēc kura atgriezos un nostrādāju vēl līdz 2005. gadam. Pēc tam aizgāju uz radošo projektēšanu un jau darbojos kā pašnodarbināta persona.
– Nosauciet kādus veiksmīgākos projektus, kas tapa pēdējo gadu laikā.
Ģ.R. Esmu Kalupes kapličas projekta autore, esmu projektējusi arī deju laukumu Latgales sētā, kas tiks uzbūvēts dabas parkā “Daugavas loki”, Naujenē, tiks atjaunotas arī vairākas tur esošās nojumes. Vairākas interesantas kokgriezuma detaļas esmu aizņēmusies no Zudušās Latvijas materiāliem. Centos pārzīmēt tieši to, kas bija raksturīgs tieši Naujenes pagastam.
– Kādas ir Jūsu domas par mūsdienu lauku arhitektūru?
Ģ.R. Mūsu vecā māja ir būvēta 1936. gadā, cara laika māju, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām, jau ir ļoti maz. Starp citu, cara laika arhitektūras celtnes tapa pēc Pēterburgas atsūtītajiem paraugrasējumiem – kādai jāizskatās mazpilsētai, kādai piepilsētai. Kādai jābūt fasādei, logiem, jumtam. Tagad mani baida tas, ka mūsu lauku arhitektūra tiek degradēta. Laukiem ir jābūt savai arhitektūrai, nevar to pilsētu ienest iekšā. Savā laikā kolhozos sāka būvēt tās divstāvu un trīsstāvu paneļu mājas. Tas bija kaut kas svešs. Tomēr tas vidusceļš ir jāatrod.
– Pastāstiet par savu grāmatu “Aiz upes Aizupieši”.
Ģ.R. Sākās viss ar manas dzimtas radu rakstu pētīšanu diezgan sen. Savas dzimtas stāstus esmu salikusi tādos kā albumos, to ir vairāk nekā 30. Diemžēl dzimtas koku es neesmu uzzīmējusi. Esmu izpētījusi virtuālā arhīva materiālus, tautas skaitīšanas materiālus un baznīcas grāmatas. Pētīju dzimtas Līksnā, Aizkalnē, Jasmuižā, Vārkavā, Višķos un Kalupē. Daudz arī stāstīja mani radinieki, izstaigāti visi kapi. Visiem maniem radiem uz apaļajām jubilejām tiek izkopēts viens albuma eksemplārs un uzdāvināts. Tajā ir stāstījums par konkrētu dzimtu un fotogrāfijas. Rīkojam arī dzimtu saietus. Nesen mums Līksnā bija Korsaku dzimtas saiets. Tā ir mana tēva mātes dzimta, un, kā man ir stāstījuši, dzimta nāk no Pēterburgas. Un tieši Kalupes baznīcu grāmatās, meklējot savus radu rakstus, secināju, ka ļoti daudzi no viņiem dzīvojuši tieši Aizupiešos – Vanagi, Salieši, Somi, Vilcāni, Ancāni. Tad nu man radās doma to visu uzrakstīt. Mans draugs un mana lielākā autoritāte Henrihs Soms atbalstīja šo ideju. Tad nu es saliku visu hronoloģiskā secībā un uzrakstīju trīs stāstus. Taču tām dzimtās, kuras tajos aprakstīju, gandrīz visām nav vairs turpinājuma, viņiem visiem ir bijuši smagi likteņi un nav paturpinājuma ne bērnos, ne mazbērnos. Un es sāku šaubīties, vai tiešām man šī hronoloģija ir jāturpina rakstīt. Un tad es sāku par tiem cilvēkiem un dzimtām rakstīt stāstus, leģendas, izvairoties no viņu dzimšanas un precību datumiem. Bet 2016. gadā datoru vīrusa dēļ man tie stāsti pazuda. Tā man bija zīme. Un es uzrakstīju grāmatu tādu, kāda tā ir tagad. To var izlasīt pa vienu nakti, kā bestselleru. Kad es pabeidzu rakstīt 12 dzimtu stāstus, man likās, ka vēl ir par maz. Tā kā katra no dzimtām man asociējās ar manu bērnību, izlēmu rakstīt par bērnības un skolas laiku. Sazvanījos ar savām klasesbiedrenēm un viņas man palīdzēja atcerēties to, ko pati biju piemirsusi.
– Varbūt ir padomā vēl kāda grāmata?
Ģ.R. Kad šitādu darbu izdara, tad iestājas tāds tukšums. Domāju, ka kādu laiku ir jāatpūšas. Gan jau atnāks garie ziemas vakari un kaut ko izdomāšu. Man ir iztulkota kāda grāmata, kas sarakstīta latgaliski – “Pavuijceišona un vysaidi spasobi” (1850.g.). 1847. gadā Latgalē bija drausmīgākie plūdi, pēc kuriem izdzīvoja ļoti maz cilvēku, savukārt visi čigāni, pamesdami bērnus, bēga pie zemniekiem. Baznīckungs Jezups Maciļevičs pa diviem gadiem kājām izstaigāja Franciju, Vāciju un Poliju un uzrakstīja šo grāmatu. Te ir interesanti gan krievu, gan poļu vārdi, kā arī daži nesaprotami vārdi. Te ir tie stāsti, kā var izdzīvot. Piemēram, kā var pagatavot sieru no mīcītiem kartupeļiem, kā no paša graudu minimuma izcept maizīti, kā rīkoties, ja saslimuši lopi, kā sniegt pirmo palīdzību. Tajā aprakstīti unikāli gadījumi, kā noslīkušu cilvēku var atdzīvināt pēc ilga, ilga laika. Esmu gadus četrus piecus atpakaļ uzrakstījusi šīs grāmatas lasāmo latviešu variantu, bet tur ir vajadzīgi klāt komentāri. Šis darbiņš man neliek mieru.
– Daudzi vārdi, kas sastopami grāmatās, nav mūsdienu jaunatnei vairs saprotami un aiziet nebūtībā.
Ģ.R. Manā grāmatā ir vārdnīca, kur ir paskaidroti vecie vārdi. Jo grāmatā valoda ir tieši tāda, kā runāja tajā laikā. Man ir iestājies tas bioloģiskais vecums, kad atceros visas situācijas, cilvēkus un vārdus, kurus viņi lietoja savā runā. Jo tolaik jau arī lietoja daudz gan krievu, gan poļu valodas vārdus.
Intervija ierakstīta projekta “Munys pusis ļaudis” ietvaros. Par sarunu pateicamies Vaboles pagasta Skrindu dzimtas muzeja speciālistam Romualdam Gadzānam