1949. gada 25. marts – tā ir diena, kas izmainīja Latvijas vēsturi un salauza tūkstošiem ļaužu likteni. Svešumā ar varu tika izvestas ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Daudzi no viņiem palika uz mūžiem Sibīrijas sniegos.
Daudzi mūsu tautieši ir dzimuši izsūtījumā. Viņu vidū arī Vaboles pagasta iedzīvotāja Zenta Motivāne. Par traģiskajiem notikumiem viņa zina stāstīt vien no savas mātes Juzefas atmiņām, jo pati Sibīrijā pavadīja tikai pirmos trīs dzīves gadus. Zenta nožēlo, ka par maz izjautājusi savu māmuļu un nav pierakstījusi viņas stāstīto, jo nu šīs atmiņas ir devušās līdz ar Juzefu mūžībā.
Atriebības skartie
Zentas vecvecākiem Jānim un Martai Stūriškām bija trīs meitas un dēls. Ģimene dzīvoja Kalupes pagasta Saliešos. Vecākā meita paguva iziet pie vīra un laist pasaulē meitiņu, diemžēl pati neilgi pēc dzemdībām saslima un nomira. Juzefa, Anna un Pēteris dzīvoja ar vecākiem, pie viņiem mitinājās arī vecmāmiņa Tekla. Represijas skāra visu saimi, arī 90 gadus veco Teklu. Lai arī sirmgalve drīkstēja palikt dzimtenē, viņa lēma doties līdzi, izturēja smago ceļu, taču izsūtījumā drīz vien devās aizsaulē.
Kāpēc viņu ģimene nonāca melnajos sarakstos, Zenta īsti nezina. Varbūt viņus uzskatīja par kulakiem, jo vecvecākiem piederēja 20 ha zemes, četras govis, divi zirgi, aitas un pāris cūkas. No mātes stāstītā, saime dzīvojusi no rokas rokā. Rudenī tēvs pārdevis novāktos linus, nomaksājis visus nodokļus un varējis atļauties nopirkt kleitu vien vecākajai meitai, jaunākās to pakāpeniski dabūja mantojumā. “Zeme bija apstrādāta, paēduši bija, bet nekādi turīgie nebija,” saka Zenta. Visticamāk sarakstā tikuši vien aiz kāda atriebības. Kādu laiku pirms izvešanas ģimene tikusi apsūdzēta, ka mājās slēpjot bandītu, lai gan tā nebija tiesa. Vienu dienu pagalmā ieradās kareivji, viņu komandieris ielauzās mājā un ar spēku uzsita ar šauteni pa grīdu. Viņa ierocis tajā brīdī izšāvis un norāvis pašam pirkstu. Komandieris pateica kareivjiem, ka ticis sašauts un licis māju ielenkt un apšaudīt. Saime nometusies uz grīdas un visi palika neskarti, lai gan mājas sienas bija ložu caururbtas. Zīmīgi, ka neskartas palika arī svētbildes pie sienām. “Visa ģimene bija ļoti ticīga. Katru svētdienu gāja uz baznīcu. Vēlāk priesteris manam vectēvam esot teicis, ka viņi ir patiesi ticīgi, ja jau Dievs viņu saimi pasargājis apšaudes laikā,” stāsta Zenta. Taču šis starpgadījums ģimenei izrādījās liktenīgs. Komandieris, kas vēlāk bija kolhoza brigadieris, nespēja samierināties, ka pats muļķības pēc sev atšāvis pirkstu, un iekļāvis ģimeni izsūtāmo sarakstā.
Dzimusi svešumā
Zentas mammai Juzefai bija 24 gadi, kad ģimeni lopu vagonos izveda uz Sibīriju. Vecāki paguvuši paņemt līdzi nedaudz žāvētas cūkgaļas un maizes. Taču ceļš bijis tāls un ilgs, daudzi ceļabiedri nomira no bada un slāpēm, mirušos kareivji vienkārši izmetuši no vagoniem. Galapunkts bija Omskas apgabala Boļšerečje. Sibīrijā izvestos sagaidīja milzīgs bads, smags darbs, bet miesu nežēlīgi plosīja utis. Zentas mamma Juzefa sākumā bija norīkota strādāt mežā gāzt kokus, vēlāk uz fermu slaukt govis un visbeidzot ķieģeļu rūpnīcā. Vectēvs strādājis gaterī, no kurienes nesis mājās apšu skaidas. Tās vecāmāte esot sajaukusi ar paniņām, ko Anna slepus nesa no darba pienotavā, un cepa plāceņus. Šis mūsu izpratnē nelietojamais ēdiens glāba ģimeni no bada nāves. Tikai vēlāk izsūtītie sāka saņemt nelielu dienas devu maizes, bet bērniem tāda nepienācās.
Zenta ar mammu Sibīrijā
Strādājot ķieģeļu rūpnīcā, Juzefa iepazinās ar puisi no Aknīstes Jāni Mežaraupu, kurš tur strādāja par krāšņu kurinātāju. Jānis kopā ar māti nokļuva izsūtāmo sarakstā dēl vecākā brāļa, kurš bija atteicies dienēt padomju armijā un par to notiesāts uz desmit gadiem Intas Gulaga nometnē Krievijā. Jāņa māte izsūtījumā nomira. Jaunieši apprecējās, uzbūvēja sev nelielu māju un nopirka govi. 1953. gadā pasaulē nāca viņu vienīgais bērns – meita Zenta. “No visa Sibīrijas laika atceros vien kaimiņu meiteni Skaidrīti, ar kuru bijām dzimušas vienā dienā. Viņas vecākiem nebija lopu. Kad mana māte slauca govi, mēs abas ar krūzītēm stāvējām līdzās un gaidījām, kad varēs padzerties silto pienu, nevarējām padalīt, kura pirmā tiks pie piena krūzes,” ar smaidu atceras Zenta. Vēlākos gados viņa centusies Latvijā uzmeklēt Skaidrīti, taču bez rezultātiem. No Sibīrijas laika viņai atmiņā palikusi arī kāda aina, kad viņa, ietīta lielā lakatā, braukusi kravas mašīnā.
Dzīve svešumā bija smaga, taču pamazām ģimene iedzīvojās, iekopa zemi. Pēdējā gadā pat bijusi ļoti bagātīga kartupeļu raža. Vakaros ciema ļaudis mēdza sanākt kopā, uzspēlēt ermoņikas, uzdziedāt un uzdejot. Varēja tur palikt dzīvot, taču pēc Staļina nāves bija ļauts atgriezties, un vectēvs ne mirkli neesot šaubījies, ka jādodas mājās.
Izsūtījumā
Sveši starp savējiem
Ģimene atgriezās Latvijā 1956. gadā. Taču dzīve dzimtenē nebija ne par mata tiesu labāka, viss bija jāsāk no nulles. “Kad atgriezāmies, vectēva māja jau bija atdota svešiem cilvēkiem. Tajā pat sādžā mūs savā mājā uzņēma vecmammas māsa, kurai nebija savas ģimenes. Atceros, ka visi gulēja uz grīdas, bet es ar vecmammu gultā,” stāsta Zenta. Māju vēlāk vectēvs atguva, jo bijis ļoti uzņēmīgs. Zentas tēva mājas Aknīstē bija nopostītas, vecāki uzcēla sev nelielu mājiņu Pudānu sādžā. Lai nopelnītu naudu, tēvs devās strādāt uz ogļu raktuvēm Intā pie brāļa, kurš jau bija izcietis savu sodu, izveidojis ģimeni un palicis tur dzīvot.
“Es apbrīnoju savus vecākus, viņiem šeit bija grūti. Mamma smagi strādāja fermā, izveda kūtsmēslus, vēlāk tika norīkota teļu fermā. Cēlās četros no rīta, kurināja māju. Tēvs bija slims ar cukura diabētu, katru dienu māte viņam vārīja šļirces insulīna injekcijām un tad devās strādāt,” stāsta Zenta. Viņas tēvs bija luterticīgais. Zenta atmin, ka pirms Lieldienām Zaļajā ceturtdienā tēvs vienmēr sapucējies un nedarīja nekādus darbus. Māte bija katoļticīga, katru svētdienu sešus kilometrus mēroja kājām uz Kalupes baznīcu.
Vēlāk Zenta iepazinās ar vietējo pusi Vitoldu Motivānu. Arī viņa ģimeni bija skārušas represijas. Vitolda tēvs bija mežabrālis un tika nošauts. Par šiem tēva “grēkiem” ģimene samaksāja ar dzīvi svešumā. Vitoldam bija seši gadi, kad abus ar māti izsūtīja uz Omskas apgabalu. “Viņa māte tikusi brīdināta par iespējamo izvešanu, taču nenoticēja, ka atraitni ar bērnu kāds aiztiks. Turklāt govij vajadzēja atnesties, tāpēc viņa nepaslēpās, par ko vēlāk nožēloja,” stāsta Zenta. Vitolds atgriezies Latvijā agrāk, kad izsūtīto bērniem bija ļauts doties uz Latviju. Viņam pakaļ aizbrauca brālēns, kas tolaik te strādāja par skolotāju. Māte atgriezās gadu vēlāk. Viņu mājā kolhozs bija ierīkojis vistu fermu, tikai krietni vēlāk, jau strādājot kolhozā, Vitolds atguva tēva māju un izremontēja.
Vitolds visu dzīvi strādāja par traktoristu, Zenta izmācījās par grāmatvedi un kādu laiku strādāja šajā amatā, vēlāk bija zootehniķe kolhozā, tad strādāja par pavāri ēdnīcā un aprūpētāju pansionātā. Nu jau kādu laiku abi ir pensijā un apkopj savu nelielo piemājas saimniecību. Izaudzinājuši divas meitas, piedzīvojuši gana smagus un traģiskus mirkļus dzīvē. Kad Zentas vecāki kļuva pavisam nevarīgi, viņa paņēma sirmgalvjus pie sevis un aprūpēja līdz viņu pēdējai dienai.
Zentas mamma izvešanas tēmu centās nepieminēt, padomju gados par to vispār klusēja, varbūt baidījās no kārtējām represijām. Tikai Latvijai atgūstot neatkarību, sāka atklāti runāt par tā laika notikumiem. Savukārt Zenta savām abām meitām cenšas nodot vēstījumu par ģimenes traģisko likteni, jo šos notikumus nedrīkst aizmirst.
Uzziņai
Marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem. 1949. gada deportācijās, kuras tika slepeni sauktas par operāciju “Krasta banga”, tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. Ar PSRS Ministru padomes lēmumu bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas – kulaki un viņu ģimenes, partizānu ģimenes un viņu atbalstītāji. No Latvijas izsūtīja ap 13 000 ģimeņu. Ieskaitot izsūtījumā dzimušos bērnus, pavisam 25. marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas iedzīvotājs. Izsūtītie nonāca Irkutskas, Omskas, Tomskas, Krasnojarskas, Novosibirskas un Amūras apgabalā, tika izmetināti kolhozos un sovhozos, zelta ieguves un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumos. Tikai daļa represēto pēc Staļina nāves atgriezās dzimtenē.
Teksts, foto: Inese Minova