7. augustā Višķu ciemā pie bijušās ebreju sinagogas pamatiem notika piemiņas pasākums “Izraēla Višķu sinagogas vietā”, kura laikā tika organizēta tiešsaiste ar Vāciju un Izraēlu, lai vienotos kopīgā aizlūgumā par ebrejiem, kas cietuši no holokausta.
Pasākumā viesojās arī pārstāvji no Vācijas — Osnabrukas pilsētas ebreju kopienas kantors Baruhs Čauskins, brīvprātīgo organizācijas jauniešu nometņu vadītāja Katrīna Gloja no Berlīnes, kā arī profesionālu mūziķu duets no Nīderlandes “Duo NIHZ” Bobijs Rotvelds un Sanna van Elste, kuri ceļo pa visu Eiropu, apkopojot geto un koncentrācijas nometnēs sarakstītās dziesmas.
Klātesošie varēja tiešsaistē tikties ar Osnabrukas sinagogas ravīnu Šimi Langu, kurš aicināja aplūkot viņu sinagogu, kā arī tikties ar Osnabrukas geto muzeja direktoru doktoru Mihaelu Ganderu, savukārt Izraēlas gids kantors Mišels Kans veda klātesošos nelielā virtuālā pastaigā pa Jeruzalemi.
Vēlas veidot memoriālu
Višķu pagastam ar Osnabrukas pašvaldību ir izveidojusies cieša sadarbība. Pirms diviem gadiem Vācijas delegācija viesojās Daugavpils novadā, lai pārrunātu ideju izveidot Višķu pagastā memoriālu ebrejiem, kas dzīvojuši Višķos un gājuši bojā holokaustā. Ieceres iniciators ir Baruhs Čauskins, kura dzimtas saknes ir meklējamas Višķos. Projekta īstenošanas nolūkā Vācijā tika izveidota biedrība “Drei Stufen”–“Trīs pakāpieni”.
Memoriālu plānots izveidot bijušās Višķu sinagogas teritorijā, kurā ir saglabājušās vēsturiskas trīs kāpnes no agrākās celtnes. Jau ir izveidots memoriāla tehniskais projekts un izdots buklets par šo ieceri. Projekts paredz restaurēt pakāpienus, labiekārtot apkārtējo teritoriju un izveidot vairākas plāksnes, kurās tiks iegravēti holokausta cietušo Višķu iedzīvotāju vārdi.
Bijušās sinagogas pamati
“Tā kā sinagoga ir jebkuras ebreju apdzīvotas vietas garīgais centrs, ir ļoti svarīgi saglabāt par to piemiņu,” saka Baruhs. Viņš vēlas izveidot te memoriālu par godu savai vecmāmiņai, kas te dzimusi, un tiem vietējiem ebrejiem, kas te kādreiz dzīvojuši un kuri kļuvuši par holokausta upuriem. “Ļoti daudzi ebreji gāja bojā un nav zināma viņu atdusas vieta. Šis memoriāls būs vieta, kurp viņu tuvinieki varēs atnākt iedegt sveci un godināt mirušo piemiņu,” saka Baruhs. Viņš nodziedāja ebreju valodā lūgšanu bojāgājušo ebreju piemiņai, bet visi klātesošie uz sinagogas pakāpieniem nolika aizdegtas sveces un akmeņus, kas ebreju tautai nozīmē cieņas izrādīšanu aizgājējiem.
Višķu pagasta sabiedriskā centra vadītājs Jānis Belkovskis un Višķu pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Proms uzsvēra, ka ir skaudri apzināties traģiskos notikumus, kas risinājušies Višķu pagastā pirms 80 gadiem. Šīs vēstures lappuses nedrīkst tikt aizmirstas, par to jāzina arī nākamajām paaudzēm. Tieši tāpēc ir jācenšas kopīgiem spēkiem sakopt bijušo sinagogas vietu un jāizveido memoriāls.
Vācijas delegācijai pirms diviem gadiem viesojoties Daugavpils novadā, radās idejas arī citiem kopīgiem sadarbības projektiem. Rezultātā pērn vasarā divi novada jaunieši piedalījās starptautiskā nometnē Vācijā, kas veica arheoloģiskos izrakumus Augustšahtā, bet uz Osnabruku devās Daugavpils novada delegācija ar mērķi pārrunāt jau minētā memoriāla projekta turpmāko virzību.
Katrīna Gloja pastāstīja, ka šogad bija iecere rīkot līdzīgu starptautisku nometni Višķos, aicinot vietējos un Vācijas jauniešus iesaistīties arheoloģiskos izrakumos bijušās sinagogas vietā. Diemžēl pandēmijas dēļ šo ieceri nācies atlikt uz nākamo gadu.
Sadarbosies ar muzeju Naujenē
Ceļā uz Višķiem viesi iegriezās arī Naujenes novadpētniecības muzejā, kur iepazina muzeja ekspozīcijas un izveidoja tiešsaisti ar Osnabrukas geto muzeja direktoru, doktoru Mihaelu Ganderu, lai pārrunātu turpmākās sadarbības iespējas.
Naujenes novadpētniecības muzeja direktore Evita Kusiņa-Koļesņika pastāstīja, ka pirms desmit gadiem muzeja speciālisti īstenoja vēsturisku ekspedīciju Višķu pagastā, tostarp ievākts ļoti daudz materiālu par ebreju vēsturi.
Jāpiemin, ka ebreji Višķu apkaimē sāka apmesties 18. gadsimta beigās. Sākoties I pasaules karam, daudzi aizbrauca uz Krieviju, citiem pēc tam izdevās emigrēt uz ASV un Izraēlu. Taču daļa atgriezās Višķos. 1921. gadā Višķos atvēra četru klašu ebreju skolu, kurā mācības notika idišā. 20. gadsimta 30. gados Višķos ebreji veidoja 56% (423 cilvēki) no kopējā iedzīvotāju skaita. 1935. gadā 50 no Višķu 58 amatniecības un tirdzniecības uzņēmumiem piederēja ebrejiem. Turīgākie ebreji tolaik dzīvojuši Aglonas ielā, bet trūcīgās ebreju ģimenes mitinājās Tirgus ielā. Vairums Višķu ebreju kļuva par holokausta upuriem, citus dzīves ceļi aizveduši tālu prom no dzimtās vietas. Par to, ka Višķi kādreiz bijuši ebreju miestiņš, mūsdienās liecina tikai dažas ēkas vai to pamati. Viena no šādām liecībām ir nodegušās sinagogas pamati ar trim pakāpieniem.
Muzeja rīcībā nonākušas daudzas vēsturiskas fotogrāfijas, kas tapušas Višķos 20. gadsimta sākumā un ataino ebreju dzīvi pagastā, kā arī daudzu cilvēku atmiņu stāstījumi, kas ir vērtīgs informācijas avots par tā laika ebreju dzīvi pagastā.
Baruhs Čauskins atzīst, ka mūsdienās ir ļoti daudz ebreju vēstures muzeju, taču lielākoties tie balstās uz pilsētā dzīvojušo ebreju vēsturi, savukārt lauku apvidus ir piemirsts. Viņš atklāja, ka esot ideja izveidot Višķos Naujenes novadpētniecības muzeja filiāli, kur tiks atspoguļota ebreju dzīve, turklāt ne tikai Višķu pagastā, bet arī citos lauku apvidos Latgalē.
Vēstures meklējumos
Pētīt Višķu ebreju vēsturi Baruhs sācis ar savas ģimenes gaitu apzināšanu. Viņa vecmāmiņa Haja Beila Bleimane ir dzimusi Višķos 1912. gada 10. decembrī un nāk no diezgan trūcīgas ebreju ģimenes. Viņas vecāki mitinājās mājā netālu no sinagogas Tirgus ielā kopā ar citu ebreju ģimeni. Vecmāmiņas māte Hana Feiga mirusi ļoti jauna, un tēvs apprecējies vēlreiz.
1929. gadā 16 gadu vecumā Haja Beila devās uz Rīgu, kur iekārtojās darbā par šuvēju, 1934. gadā apprecējās. Uz Rīgu viņai izdevies atdabūt arī brāli un māsu, kuri dzimtajā miestā dzīvojuši trūkumā.
Sākoties karam, Hajai Beilai ar mazo meitiņu Hanu īsi pirms vācu armijas ienākšanas 1941. gadā izdevās aizbraukt uz Krieviju, bet viņas vīrs krita karā. Baruhs uzzinājis, ka viņa vecvectēvs, Hajas Beilas tēvs Dāvids Bleimans tika ieslodzīts Daugavpils geto, kur 1942. gadā gājis bojā. 1944. gadā Baruha vecmamma saņēmusi vēstuli no Latvijas, ka viņa var atgriezties mājās. Rīgā viņa visu mūžu strādāja par šuvēju un viena izaudzināja meitu. Otrreiz tā arī neapprecējās, jo ticējusi, ka vīrs, kurš bija pasludināts kā bezvēsts pazudis, tomēr atgriezīsies. Baruha mamma Hana izmācījusies par ārsti un strādāja par dermatovenorologu, bet tēvs bijis vienkāršs strādnieks fabrikā “Rīgas filcs”. Vecāki abiem ar māsu Sofiju centušies dot dzīvē pašu labāko, pa vasaru bērniem īrējuši Jūrmalā vasarnīcu, lai viņi var atpūsties, toties paši strādāja melnās miesās, lai atdotu uz parāda paņemto naudu.
Baruhs augstskolā ieguvis radio tehniķa profesiju, strādājis darbnīcā, piepelnījies, spēlējot kā muzikants ebreju kāzās, taču neko daudz nevarēja nopelnīt. Kādā brīdī pieņēmis lēmumu doties prom un deviņdesmito gadu beigās pārcēlās uz Vāciju, pēc laika turp aizveda arī sievu un meitu Gabrielu. Savukārt māsa Sofija izveidoja ģimeni Latvijā un strādā par audzinātāju ebreju bērnudārzā Rīgā.
Pašlaik Baruhs ir kantors Osnabrukas ebreju draudzē, vada dievkalpojumus un dzied, organizē ebreju bēres un pavada daudz laika ar aizgājēju tuviniekiem, palīdzot organizēt bēres pēc visām ebreju tradīcijām. Lai arī reliģija ir ebreju dzīvesveids, Baruhs atzīst, ka pats esot “padomju produkts” un jaunībā bijis izteikts ateists. Arvien vairāk iepazīstot ebreju tradīcijas, sapratis, ka viņa tauta visā pasaulē ir ļoti apzagta, tāpēc nolēmis kaut ko darīt lietas labā.
2012. gadā abi ar māsu pirmo reizi apmeklēja Višķus, lai redzētu savu senču dzimteni. Rīgas Valsts arhīvā uzgājis dažus dokumentus par Višķu sinagogu, klātienē atradis tās pamatus, ieaugušus zālē un krūmos.
Sākumā nav bijis nekādu grandiozu plānu, vien uzlikt kādu piemiņas zīmi, ka te atradusies sinagoga, taču pamazām ideja izvērtās plašumā un Baruhs cer, ka kopīgiem spēkiem ar Daugavpils novada domes, Višķu pagasta un brīvprātīgo atbalstu šī iecere īstenosies.
Teksts, foto: Inese Minova
