Simts grozi desmit dienās un citas neparastas idejas

Īsi pirms Ziemassvētkiem Ambeļu pagasta amatnieks Osvalds Skromāns atsaucās kāda uzņēmuma aicinājumam desmit dienās izgatavot simts grozus. Neviens cits amatnieks šo ideju neuztvēra nopietni, jo darbs ir ļoti milzīgs un šķietami nereāls. Taču Osvalds nolēma riskēt, jo amatniecība ir viņa vienīgais iztikas avots.

Lielais pīšanas maratons

Simts grozi tik īsā laika posmā Osvaldam gan bijis pirmais šāda veida pārbaudījums, iepriekš lielākais pasūtījums bija 30 grozi. “Toreiz pinu grozus japāņiem, ar viņiem ir ļoti grūti strādāt, tur jāievēro katrs centimetrs,” stāsta amatnieks.

Kolēģi padalījušies ar ziņu no kāda kokapstrādes uzņēmuma Pļaviņās, kas aicināja atsaukties amatnieku vērienīgam pasūtījumam. “Uzņēmums saviem darbiniekiem Ziemassvētkos vēlējās pasniegt pītus grozus ar dāvanām, visiem vienādus. Tieši uzpīt visus vienādus ir visgrūtāk, jo apnīk pašam,” atzīst meistars. Taču Osvalds piekrita un pat atteicās no  avansa, jo sākumā gribējis pierādīt pats sev, ka tiks ar sarežģīto uzdevumu galā.

“Labi, ka tobrīd vēl strādāja būvmateriālu veikali, sazāģēju finiera  pamatnītes un darbs sākās. Kamēr pamatnes sagatavoju, jau galva griezās riņķī. Nopinu pirmo grozu un sapratu, ka tam vajag 40 minūtes. Jā, visi pinēji saka, ka es ļoti ātri strādāju,” jautri teic Osvalds. Pirmajā dienā viņš nopinis astoņus grozus, nākamajā – desmit. Trešā gan jau bija lūzuma diena, jo rokas ļoti sāpēja un sāka mākt šaubas, vai tiešām šis pasūtījums ir reāls. Taču Osvalds saņēmās, strādāja no pulksten septiņiem rīta līdz desmitiem vakarā ar nelieliem atelpas brīžiem. “Kad jau bija pāri 60 groziem, atviegloti uzelpoju. Pēdējos sešus grozus uztaisīju vienā dienā un vēl vienu rezervei. Tad nodomāju, ka nu man vairs nav ko darīt,” smejas amatnieks.

Klūgas 20 gadu garumā

Lai arī Osvalds ieguvis bioloģijas skolotāja diplomu, nekad savā profesijā nav strādājis, jo nebija brīvu vakanču, turklāt mazās skolas sāka vērt ciet. Glāba aizraušanās ar klūgu pīšanu, kuru Osvalds apguva jau studiju laikā.  “Man vienmēr paticis knibināties. Arī mans vectēvs bija meistars, šuva lielos zvejnieku tīklus, pats savulaik gājis zvejā. Kad studēju Daugavpils Universitātē, ar pīšanu aizrāvās mana kursa biedre Ieva Teikmane, kura darināja ļoti skaistus un sarežģītus pinumus. Viņa man pirmo reizi parādīja, kā siet mezgliņus,” stāsta Osvalds par savu pirmo pieredzi amatniecībā.

Grāmatu veikalā viņš atradis nelielu grāmatiņu par pīšanas tehnoloģijām. “Galvenais, ka bija ar bildām, jo tās man patīk. Uztaisīju pats ēvelīti un sāku pīt. Man vēl ir saglabājies pirmais grozs un bļodiņa. Tolaik vēl nezināju, kādas klūgas vajag. Tās vajag mazā pirkstiņa resnumā, bet es sagriezu lielas, tad ēvelēju. Toties tā ieguvu pieredzi,” stāsta Osvalds.  Sākumā darinājis darbus sev un dāvinājis citiem. Pirms vairāk nekā desmit gadiem kādā pasākumā iepazinies ar lietišķās mākslas studijas “’Pūpoli” dalībniekiem un viņiem piebiedrojies. Kādu laiku darbojies studija, līdz vecais kolektīvs izjuka. Bet savus darbus tautās izvedis vien pirms dažiem gadiem, sākot piedalīties tirdziņos. Vispateicīgākie pircēji esot Rēzeknes, Preiļu un Krāslavas pusē, kur amatnieku darbi tiek vairāk novērtēti. Osvalds jau ievērojis, ka vairāk pinumus pērk tieši pavasarī un rudenī.

”Gadās arī darbi uz pasūtījumu, taču parasti pasūta vissarežģītāko, piemēram, galdiņus, lustras. Bet man pašam interesanti – uztaisīšu vai nē,” saka Osvalds. Neparasts pasūtījums bijusi vairāk kā metru gara paplāte. Izrādās, tā bija vajadzīga vitrīnai zāļu tējiņu tirgošanai. Amatniekam esot ļoti grūti novērtēt savus darbus naudas izteiksmē. Iespējams, viņš tirgojot lētāk nekā citi, taču uzskata, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā.
Pa šiem gadiem Osvalda pinumi ir izklīduši pa visu pasauli. Cilvēki tos novērtē un atgriežas pie meistara atkal, jo iepaticies tieši viņa “rokraksts”.

Darbs neapstājās arī pandēmijas laikā

Osvalds ierīkojis darbnīcu nelielā lauku mājā, ko mantojis no vecmāmiņas. Lielākoties viņš te pavada laiku vasarā, bet ziemā izmanto kā noliktavu klūgu krājumiem. Līdz slieksnim un ap māju stiepjas glītas sniega taciņas. “Sniega tīrīšana ir mans vaļasprieks ziemā, vasarā patīk pļaut zāli,” smejas Osvalds, aicinot ielūkoties savā darbnīcā. Rodas sajūta, ka šajā mājā laiks jau sen ir apstājies. Uz plaukta sen noklusis vecs tālruņa aparāts ar apaļo ciparnīcu, sienu rotā vecmāmiņas šūstījumi, ko Osvalds glabā par piemiņu. Mājīgumu telpās uzbur neliela Ziemsvētku eglīte, kas gluži kā nākusi no tālās bērnības. Vienīgi siltums nāk no nesen izmūrētas krāsns. Pamazām Osvalds cenšas sakopt veco lauku sētu un plāno ar laiku tajā ierīkot darbnīcu, kurp varētu vest arī viesus.

Verandā savirknēti klūgu saišķi. Materiālu viņš iepērk gatavu Lietuvā, tas esot izdevīgāk nekā ievākt pašam. “Lai piegrieztu šādu saiviņu, jāapbrauc viss pagasts, jo krūmu daudz, bet ne visi ir derīgi pīšanai. Turklāt klūgu apstrāde ir sarežģīta. Pavasarī vāktās tikai jāmizo, bet vasarā, rudenī un ziemā vāktās klūgas arī jāvāra, bet tam ir vajadzīgas piemērotas telpas un trauki,” saka amatnieks. Netālu no Kauņas atrodas klūgu audzētava un neliela ražotne, kurā darbojas 30 pinēji. Tur klūgas tiek audzētas 30 ha platībā, bet liekie krājumi tiek pārdoti citiem amatniekiem.

Darbnīcā palikuši vien daži grozi. Aizvadītā sezona amatniekam bijusi ļoti darbīga, neskatoties uz pandēmiju. Osvalds teic, ka pandēmijas laiks izrādījies pat ļoti radošs un darba pilns. Sākumā gan amatnieks bija noraizējies, ka nebūs tirdziņu un pārdot izstrādājumus nevarēs, taču sanāca otrādāk – amatnieku darbi kļuva vēl pieprasītāki, cilvēki labprāt pirka pinumus dāvanām. Pēc Osvalda groziem braukušas pat kundes no Balviem.

Sabiedrības labā un sevis apliecināšanai

Izņemot amatniecību, Osvalds aktīvi darbojas arī sabiedrības labā, īstenojot dažādus projektus caur Ambeļu ciema attīstības biedrību “Cerība”. Veidot savu biedrību Osvaldu pirms vairākiem gadiem iedrošinājusi Višķu sabiedriski aktīvo sieviešu biedrības „Degsme” vadītāja Biruta Salceviča, kura uzaicināja viņu noklausīties Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerības „Kaimiņi” rīkoto semināru par projektu rakstīšanu. Tas bijis labs stimuls sākt kaut ko jaunu, turklāt ar partnerības atbalstu izdevies īstenot pirmās ieceres. “Gribējās kaut ko darīt, sevi realizēt. Tā mēs 2008. gadā nodibinājām savu biedrību un esam īstenojuši jau vairākus projektus. Kad redzēju, ka man sanāk, bija liels gandarījums, pat iepatikās visi “papīra darbi”, visu reģistrēt,” saka Osvalds. Klusajam un kautrīgajam puisim veiksme projektu īstenošanā bijusi ļoti laba iespēja īstenot savas ieceres un sevi pierādīt.

Īstenojot dažādus projektus, biedrībai izdevies Ambeļu ciemā izveidot divus rotaļu laukumus un trenažieru zāli, nedaudz vēlāk tapa piecas lapenes un 40 soli pie Ambeļu skreines, divām kapsētām pagastā izveidots iežogojums un galdiņi procesijai, tika izveidots atpūtas laukums un labiekārtots avots ezera krastā, Augstkalnē pie Tartaka upes izveidota pieturvieta kanoe laivām, kā arī izveidota brīvdabas estrāde Ambeļu ciemā.

Taču ne ar visiem projektiem gājis kā pa sviestu. Kāda projekta ietvaros biedrība izveidojusi savā ziņā unikālu pakalpojumu novadā – veļas mazgātavu Ambeļos, kur iedzīvotāji var izmazgāt un izžāvēt savu veļu. Viss būtu labi, taču neilgi pēc mazgātavas izveides tika nozagtas dārgās veļas mašīnas. Atrast vainīgos policijai tā arī neizdevās, toties atbildība par projektu gūlās uz Osvalda pleciem. Pateicoties Daugavpils novada pašvaldības atbalstam, tika nopirktas jaunas veļas mazgāšanas iekārtas. Pērn biedrība saņēma pašvaldības atbalstu tehnikas atjaunošanai, bet pašlaik šo pakalpojumu nodevusi pagastam.

Osvalds atzīst, ka pašam no projektu īstenošanas nav nekāda materiāla ieguvuma, toties ir gandarījums par paveikto, jo tā esot iespēja sevi realizēt un izdarīt ko labu sabiedrībai. “Man patīk to darīt, laikam esmu mazliet traks,” smejas Osvalds. Šogad viņam bijusi doma biedrību likvidēt, taču esot vēl dažas idejas, kas palikušas neīstenotas, piemēram, būtu jauki atjaunot celiņus Ambeļu parkā un iztīrīt dīķi. Tāpēc Osvalds domā, ka darba biedrībai vēl kādam laikam pietiks.

 Teksts, foto: Inese Minova
Foto no Osvalda Skromāna arhīva