Kazimirs Skrinda (1875 – 1919)
Latgales kultūras darbinieks
Biogrāfija: K. Skrinda ir dzimis 1875. gadā Līksnas pagasta Liepu Mukānos Donata un Apolonijas ģimenē. Kazimirs piedzima Latgales zemnieku ģimenē kā piektais bērns. Ģimene bija nabadzīga, tomēr vecāki centās, lai visi bērni tiktu izglītoti un palaisti skolā. K. Skrinda bija ļoti gudrs un uzcītīgs skolēns, tāpēc skolotājs vecākiem ieteica izglītot Kazimiru tālāk. 13 gadu vecumā jaunietis devās uz Pēterpili ģērbies vienkāršā apģērbā, ar 100 rubļiem kabatā, lai iestātos sv. Katrīnas proģimnāzijā.
1893. gadā K. Skrinda mācības proģimnāzijā pabeidza un iestājās Pēterpils garīgajā seminārā. 1901. gada pavasarī Kazimirs pabeidza akadēmiju ar teoloģijas maģistra grādu.
Kazimirs, māte, tēvs, Benedikts, Monika, Stanislavs, Jōņs, Ontons, Dominiks
Vidū tēvs, māte, no labās Kazimirs, no kreisās Benedikts, priekšplānā Antons
Darba gaitas:
Kazimira Skrindas darbība dzīves laikā ir bijusi ļoti daudzpusīga – viņš bija garīdznieks, skolotājs un audzinātājs, avīžu redaktors, rakstnieks un izdevējs, daudzu grāmatu autors un enerģisks kultūras organizāciju līdzstrādnieks.
1901. gada 12. jūlijā arhibīskaps Klopotovskis baznīckungu Kazimiru Skrindu nozīmēja uz sv. Katrīnas baznīcu Pēterpilī par vikāru un skolu kapelānu.
1902. gada janvārī baznīckungs Kazimirs tika pārcelts uz Katedrāles baznīcu Minskā par skolu kapelānu. Spaidu un pārkrievošanas laikos baznīcu bija ļoti maz, tāpēc Kazimiram bija jāpilda vienlaicīgi trīs pienākumi: prāvesta, vikāra un kapelāna.
1904. gada 15. jūlijā arhibīskaps Šembeks iecēla baznīckungu Kazimiru Pēterpils garīgajā seminārā par teoloģijas profesoru un inspektoru. Šajā amatā viņš bija līdz 1910. gadam, kad tika pārcelts uz Gatčinu par prāvestu un skolu kapelānu. Ierodoties Gatčinā, K. Skrinda tur atrada iesāktu, bet vēl nepabeigtu mūra baznīcu, jo pietrūcis finansiālo līdzekļu mūra celtnes pabeigšanai. Tomēr 8–10 mēnešu laikā baznīca tika pabeigta un iesvētīta. Bet, lai arī K. Skrindam izdevās pabeigt iesāktos baznīcas celtniecības darbus, tomēr viņš Gatčinā netika gaidīts un nebija nekādas atsaucības un atbalsta no vietējās draudzes. Šī pārcelšana bez acīmredzama iemesla nepatika arī pašam priesterim, tādēļ Kazimirs devās uz Pēterpili lūgt vadībai atcelt rīkojumu par pārcelšanu uz Gatčinu un sūtīt uz šo vietu citu garīdznieku. Diemžēl šis lūgums K. Skrindam tika atteikts. Ar laiku, K. Skrindam aktīvi darbojoties, vietējie iepazina priesteri kā cilvēku, kurš savai draudzei ziedojas no sirds un dvēseles: “Ar kotru dīnu jis vairōk un vairōk imantoja sev pīkritēju un cīneitoju. Jo draudze sastoveja vairōk nu vīnkōršim strodnīkim un tikai dažim īredneišim. Kai Skrinda vīns pat varēja paspēt pīnoceigi apkūpt na mozū draudzi un reizē ar tū vēļ byudams orkōrteigi apkrauts ar avīzes “Dryvas” raksteišonu un redigēšonu, tū varēja tikai apbreinot. Šis cylvāks vosorā ar saules lāktu jau sēdēja dōrzeņa, sovā īmīļotajā vītā un strodoja pi “Dryvas” slejom, un reizē ar tū nabeja gadejuma, ka nu draudzes lūceklim kaut kas byutu bejis naapmirinots” ( Zemnīka Ziņas, 14.05.1931., Nr.17). Vietējie Gatčinas iedzīvotāji savās atmiņās raksta, ka nav bijis dzirdēts par to, ka pr. Skrinda par kalpošanu (mises bēres, kristības, laulības) būtu pieprasījis konkrētu naudas summu. K. Skrinda šajā sakarā dzīvojis pēc principa “jo deve kas: labi, jo nadeve – ari labi’’(Zemnīka Ziņas, 14.05.1931., Nr.17). Gatčinas iedzīvotāji atmiņu pierakstos min, ka nabadzīgākajiem ļaudīm K. Skrinda mēdza laulības vai bēru ceremonijas sarīkot sirsnīgas un skaistas. K. Skrinda ir bijis ļoti punktuāls un kā garīdznieks – ideāli priekšzīmīgs. Priesteris Skrinda bijis sevišķi liels draudzes bērnu draugs, bērni viņu iemīļojuši: “Jis moceja pazeit šūs mozūs dveseleites, mocēja un saprota ar jim apsaīt. Ar bārnim viņu spēlēs jis pats palyka kai bārns” (Zemnīka Ziņas, 14.05.1931., Nr.17).
Ar 1908. gadu Pēterpilī baznīckungs K. Skrinda kļuva par latgaliešu laikraksta ”Drywa” galveno redaktoru. Publicēja arī pats savus rakstus ar pseidonīmu ps. Skudra. “”Moz veļ tō, bkgs K. Skrinda redzēja, ka latgalīšim trykst goreiga satura grōmotu mōtes volūdā. Lai aizpiļdeitu šū rūbu, jis dedzeigi stōjōs pi dorba. Dreizā laikā pasarōdeja goreiga satura grōmotas latgalīšu izlūksnē, kuras pylejōs īgiut ikvīns Pīterpiļs latgalīts” (Zīdūnis, 1.12.1927., Nr.5., K.Pūdnīks ‘’Bkga Kazimira Skrindas darbeiba sabīdryskā dzeivē’’).
Uzsākot darbu pie laikraksta izdošanas, K. Skrinda pārcēlās uz Pēterpili, kur tika arī iecelts par viceprāvestu sv. Katrīnas baznīcā. Kad Sv. Katrīnas ģimnāzijā parādījās latviešu valodas stundas, tad pr. K. Skrinda tur pasniedza latgaliešu valodas un ticības mācības stundas.
Ne mazāk svētīgs ir bijis pr. Skrindas darbs ar jaunatni. Kopā ar brāli Antonu Skrindu viņš pulcināja Pēterpils mazturīgo ļaužu bērnus, lai mācītu tiem latviski lasīt, rakstīt un dziedāt latviešu tautas dziesmas. No 1907. līdz 1909. gadam K. Skrinda noorganizēja pirmos skolotāju sagatavošanas kursus Latgales latviešiem. Bēgļu laikā palīdzēja noorganizēt līdz 30 skolām Pēterpilī un Latgalē, kur bērni mācījās arī savu dzimto latviešu valodu un mīlestību pret savu dzimteni.
Laikā, kad dzima idejas par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējo Latvijas teritoriju, latgaliešiem beidzot radās iespēja pašiem lemt par savu nākotni, kā arī veidot attiecības ar citiem novada latviešiem. Par šīm tēmām tika asi un ilgi diskutēts arī 20. gadsimta presē, kā piemēram, “Gaisma” un “Drywa”. 1916.–1917. gadā diskusijas un pārdomas visvairāk izvērtās avīzē “Drywa”, kuras redaktors bija K. Skrinda. “Drywas” redakcija labprāt uzklausīja dažādos viedokļus par Latgales apvienošanos ar citiem Latvijas novadiem. 1917. gada 22. marta avīzē “Drywa” Nr. 11 redaktors K. Skrinda izteica arī savu nostāju par visu Latvijas teritorijas novadu apvienošanos rakstā “Kūpā wai sewim”: “Mes rakstesim un drukosim avizes, gromotas sowā latgališu wolūdā, mes dzidosim un lyugsimis baznicas, školos, mojos un wysur sowā latgališu wolūdā, mes sprissim pogostūs un vysos waldēs sowā latgališu wolūdā, mes saimnikosim sowā Latgolā poši, jo mums byus sowa vitejo Latgolas pašwaldiba, tikai aptvvartu lelokā wysas Latwijas kupumā ar sowu Latwijas Saeimu. (..) Tad na sewim, bet kūpā, lai pastowet sewim.” 1917. gada Latgales kongresā K. Skrinda un viņa domu biedri nobalso un pieņem rezolūciju par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Latvijas valsts piedzimšanai tiek likts svarīgs un spēcīgs pamatakmens. Šī notikuma dēļ pastāvošā Krievijas vara sāk draudēt laikraksta redkolēģijai, tai skaitā arī Kazimiram. Rēzeknes karavīru padome draud izvest uz Krieviju tipogrāfiju “Darbs un Zinība” (“Dorbs un Zineiba”), kurā drukāja “Drywu”. Redakcijā atrastie visi laikraksta numuri tika sadedzināti un iznīcināti. Redaktoram K. Skrindam un vēl 18 baznīckungiem tika piespriests nāves sods. Vispirms tika meklēts Kazimirs. Bet gadījās pa Rēzeknes ielu iet baznīckungam Zundai, kad viņa priekšā izlec kāds no Krievijas varas pārstāvjiem un vaicā – vai viņš esot Skrinda? Neticot Zundas vārdiem, ka viņš nav Skrinda, boļševiks sasauc savus cilvēkus, lai “vainīgo” vestu uz cietumu. Tikai dokumenti pierāda, ka persona nav Skrinda. Pa to laiku Kazimirs paspēja aizbēgt no Rēzeknes un paslēpties Līksnas pagasta Liepu Mukānos.
“Drywas” redkolēģija
1918. gada 18. februārī Latgali ieņēma vācieši. K. Skrinda atgriezās Rēzeknē un stājās pie jauna laikraksta izdošanas, kuru nosauca par “Jauno Drywu”. Strādāšana pie jaunā laikraksta nebija viegla, jo tolaik nebija pasta un pa Latgales sādžām laikrakstu iznēsāja speciāli nolīgti cilvēki. Tiek izdoti vien 33 numuri, jo līdz ar boļševiku nākšanu pie varas laikrakstam nav ilgs mūžs.
1918. gada nogalē K. Skrinda devās uz Lietuvu. Tur Kazimirs apkopa ar tīfu slimos Babtu draudzes locekļus. Slimība ir lipīga, un drīz vien ar to sasirga arī jaunais priesteris Skrinda. 1919. gada 25. maijā Kazimirs Skrinda mira no izsituma tīfa, apbedīts Lietuvā. Latgales Skolotāju Savienības Valde 1920. gada oktobrī nodibināja Brāļu Skrindu fondu, kura mērķis bija K. Skrindas mirstīgo atlieku pārvešana uz dzimteni, pieminekļu uzlikšana uz brāļu Skrindu kapa vietām, pabalsta sniegšana A. Skrindas atraitnei bērnu audzināšanā un stipendiju dibināšanu skolās brāļu Skrindu piemiņai. Sabiedrība bija atsaucīga, un līdzekļi tika saziedoti. 1921. gada novembra beigās Latgales Skolotāju Savienība un Draugu Komiteja komandēja priesteri Benediktu uz Lietuvu, lai pārved uz Latviju sava brāļa Kazimira mirstīgās atliekas. Agrā 1921. gada 4. decembra rītā Rīgas stacijā pulcējās visa Latgales inteliģence un skolēni ar ziediem rokās, lai sagaidītu K. Skrindu. Tālāk svinīgā ceremonijā ar katafalku K. Skrindas mirstīgās atliekas tika nogādātas uz Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcu un jau 18. decembrī K. Skrinda tika pārvests uz Rēzekni, tur arī Miera ielas kapos pārapbedīts.
K. Skrinda modinājis Latgales iedzīvotājos ilgas pēc labākas dzīves, rādījis ceļu uz skaistāku nākotni un mācījis no sirds mīlēt savu tēvu zemi un sargāt savu dzimto mātes valodu.
Piemiņas vietas atklāšana 1990. gada 19. oktobrī Liepu Mukānos
Ievērojamākie darbi:
Elementara katoļu ticeibas izskaidrošana. – Pēterburga, 1905. – 72 lpp.
Evangelija ”izjāmumi” vysa goda svātdīnom un svātku dīnom. – Pēterburga, 1906. – 106 lpp.
Jumprovai Marijai kolpošana māja mēnesī. – Pēterburga, 1906. – 110.lpp
Dzeives rūžu krūnis. – Pēterburga, 1907. – 16 lpp.
Goriga maize. Drywas pīlykums Nr. 1. – 1917. – 16 lpp.
Jauns lykums par pogosta zemsti. Red. K. Skrinda. – Rēzekne, 1917.
Julija. – Pēterburga, 1915. – 37 lpp.
Odums un Īva. Komēdija. – Pēterburga, 1909. – 24 lpp.
Par kungam Jezum pakaļdareišonu. Red. K. Skrinda. – Viļņa, 1914. – 445 lpp.
Svāto Aloiza Gonzdas dzeive. – Pēterburga, 1911. – 32 lpp.
Svāto Ignata rekolekcijas. – Viļņa, 1911. – 509 lpp.
Svāto Stanislava Kostkas gūdam (kopā ar B. Skrindu). – Pēterburga, 1913. – 64 lpp.
Raksturojums: K. Skrinda bija vidēja auguma vīrietis. Bija pasīvs runātājs, bet liels rakstītājs. Līdz ko bija brīvāks laiks, tā uzreiz ņēma spalvu, lai rakstītu un radītu kādu jaunu rakstu darbu. Kazimirs mīlēja savu brīvo laiku pavadīt arī inteliģentas jaunatnes vidū. Kazimirs labprāt ļāva runāt citiem, bet pats vienkārši klusēja un klausījās. Pret līdzstrādniekiem priesteris Skrinda allaž izturējās ar lielu uzmanību un laipnību. Kazimirs centās vienmēr iespēju robežās palīdzēt trūcīgajiem, jo īpaši jauniešiem, skolēniem un studentiem. Kopumā laikabiedri K. Skrindu atceras kā labsirdīgu, atsaucīgu un čaklu cilvēku.
Informāciju sagatavoja Skrindu dzimtas muzeja vecākā speciāliste Ilze Ozoliņa