Ikvienam atmiņā vienmēr paliks viņa pirmā skolotāja, kas kļūst par otru mammu mazajiem knauķiem un ieved viņus plašajā zināšanu pasaulē. Tieši sākumskolas skolotāja veido pamatu, uz kā balstās un veidojas bērnu turpmākā dzīve. Arī paši bērni to prot novērtēt. Šogad Skolotāju dienas priekšvakarā Špoģu vidusskolā veiktajā aptaujā titulu “Lieliskākā skolotāja” jaunieši piešķīruši sākumskolas skolotājai Gunai Pētersonei, kura izskolojusi jau vairākas paaudzes.
Labprāt vēlreiz kļūtu par skolotāju
“Ja man būtu iespēja tagad izvēlēties profesiju, noteikti atkal mācītos par skolotāju,” ir pārliecināta Guna. Viņas ģimene vairākās paaudzēs ir pedagogi – vecmamma, abi vecāki, māsa un māsas meita. “Esam skolotāju famīlija.” Gunas vecāki ir svešvalodu skolotāji, viņu pēdās gājusi arī māsa, savukārt Guna un māsas meita izvēlējušās sākumskolas skolotājas profesiju. “Man ļoti patīk strādāt ar mazajiem. Nevaru sevi iedomāties strādājam bērnudārzā, neprastu. Tāpat nevaru sevi iedomāties strādājam ar lielajiem bērniem. Šis ir tas posms, ar kuru man viss ir skaidrs, ar kuru strādāt man patīk un ir interesanti,” saka Guna. Neviens no pašas trim bērniem gan nav pārņēmis pedagoga stafeti. Meitas Ieva un Santa jau pabeigušas augstskolas un dāvājušas mammai pa mazbērnam, dēls Gatis mācās par inženieri.
Uz darbu Guna iet kā uz otrām mājām, jo pati šo skolu absolvējusi, tā ir pirmā un vienīgā darba vieta. “Man šķiet pilnīgi dabiski, ka visu dzīvi esmu pavadījusi šeit. Nevaru iedomāties sevi citā skolā un kolektīvā. Šī skola ir manas otrās un pašlaik galvenās mājas, kur pavadu daudz laika. Tā ir mīļa vieta, kur mācījos pati un mani bērni, tā ir otra ģimene. Tagad, kad bērni ir prom, varu nesteigties uz mājām, ilgāk pasēžu darbā, piekārtoju, no rīta atnāku agrāk, redzu, kā visi sāk rosīties,” saka skolotāja.
Tas, ka skolēni Gunu nominējuši Lieliskākās skolotājas titulam, viņai bijis negaidīts, bet patīkams pārsteigums. “Ļoti foršs nosaukums, vārds ‘lielisks’ ietver to, ka esmu gan jauna, gan smuka un radoša, skan labāk nekā nopelniem bagātais,” jautri teic Guna. Lai arī viņa māca sākumskolas posmu, ar šiem bērniem komunicē arī visus turpmākos gadus, iesaistās kopīgos pasākumos, turpina dzīvot viņiem līdzi arī pamatskolas un vidusskolas posmā. “Maniem pirmajiem skolēniem jau pāri trīsdesmit gadiem, daudziem jau ir savi bērni, kas tagad ir mani skolēni. Bērni neļauj novecot,” saka skolotāja.
Šogad viņai ir ceturtā – izlaiduma klase, atkal priekšā neliela šķiršanās. Ar katru klasi esot citādāk, taču mīļi esot visi, ikviena klase iekrīt dziļi sirdī un ir grūti palaist un ielaist nākamos. “Ir tik interesanti vērot, kā viņi aiziet līdz 9. un 12 . klasei. Šogad 12. klasi pabeigs manējie bērni, dubults izlaidums. Kādreiz šie puikas neprata kreklu aizpogāt, bet tagad tādi džentlmeņi izauguši!” sajūsmināta Guna.
Mācību stunda ir aina no cēliena
Vecāki neslēpj savu sajūsmu, ka viņu bērni tiek tieši pie skolotājas Gunas, taču pati Guna atzīst, ka viņai nav kāda īpaša brīnumlīdzekļa, ar ko piesaista bērnus. “Būtībā skolotājs ir aktieris, katra stunda ir viena aina no cēliena. Cenšos dažādot metodes – padziedu, paplaukšķinu, lai visas maņas attīstās, tas bērnus mobilizē. Vados pēc situācijas, ja vajag, patēloju dusmīgu, teātra māksla labi noder,” stāsta skolotāja. Viņa uzskata, ka ikviens skolotājs cenšas darīt savu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, taču bērnu un vecāku novērtējums ir svarīgs. “Ir jauki apzināties, ka caur manām rokām ir izgājuši labi cilvēki. Vēl lielāks prieks redzēt, ka mani skolēni ir sasnieguši vairāk nekā es.”
Protams, laiks prasa savu, un bērni mainās ar katru paaudzi. Tie, kas pirms divdesmit gadiem šķita lielākie huligāni klasē, tagad būtu zelta vērtē, saka skolotāja. Bērnus kļūst arvien grūtāk motivēt mācīties. Viņu uzvedību un rīcību ietekmē daudzi faktori, tostarp ģimene. “Zemapziņā bērnam darbojas ģimenes attieksme pret izglītību un citām lietām. Arī laikmets ietekmē. Bērni tagad ir daudz aktīvāki, atvērtāki, hiperaktīvi. Ja kādreiz pirmajā skolas dienā nāca kautrīgi, bijīgi un paklausīgi, tagad tā vairs nav. Pirmajā klasē mācām pieaugušus cilvēkus uzrunāt uz Jūs. Arī digitalizācija ir iespaidojusi bērnus, viņi ļoti ātri uztver visu jauno, ir apķērīgi, varbūt pat labāk kaut ko zina nekā es un pat pamāca. Arī skolotājam visu laiku ir jāmācās,” secina Guna un piebilst, ka arī pati cenšas dzīvot līdzi laikmetam un bērniem, apgūst jaunākās tehnoloģijas, interesējas par bērnu psiholoģiju, jaunākajām tendencēm pedagoģijā, tāpēc viņai nesagādā grūtības komunikācija ar jauno paaudzi.
Mainās arī mācību saturs, jaunus pavērsienus ievieš jaunā izglītības reforma, kas no skolotājiem prasa daudz laika, lai varētu gatavoties stundām atbilstoši jaunajām prasībām. Ne visi reformu jaunievedumi esot veiksmīgi, tāpēc tikai no skolotāja profesionalitātes būs atkarīgs, vai bērns apgūs akadēmiskās zināšanas – lasīt, rakstīt un rēķināt. Svarīgs ir individuāls darbs ar katru. “Varbūt esmu iesīkstējusi, taču uzskatu, ka burtu mācīšana pirmsskolā un atzīmju nelikšana sākumskolā ir izjaukusi pamatus. Dzīves pieredze liecina, ka tieši atzīmes motivē bērnus mācīties. Arī Ābece bērnam būtu jāmāca pirmajā klasē. Protams, viedokļi dalās, katram ir sava izpratne, kā un ko bērniem mācīt. No katras reformas var paņemt arī ko labu,” saka skolotāja.
Apgūt jaunas darba metodes skolotāji šogad bija spiesti arī pandēmijas dēļ. Attālinātais mācību cēliens prasījis ļoti daudz laika, enerģijas un izdomas. “Tas bija liels izaicinājums. Metos iekšā kā revolucionārs ar domu, ka mēs to varēsim. Bet, kad arvien pagarināja šo termiņu, tas ļoti iztukšoja, neatlika vairs laika sev. Bija jāizdomā, kā visu pasniegt bērniem. Esmu pati mācījusies attālināti, saprotu, cik grūti sevi piespiest apsēsties un izlasīt. Vajag simts un vienu metodi, lai piesaistītu viņu uzmanību, turklāt ne tikai vienas dienas, bet visas nedēļas griezumā,” saka skolotāja. Viņa iemanījās filmēt mācību vielu, izveidoja pat savu YouTobe profilu, lai varētu nosūtīt bērniem linku uz mācību video.
Taču skolotāja cer, ka šī situācija vairs neatkārtosies, jo bērni ir dažādi, ne katrs spēj strādāt patstāvīgi, daudziem vajadzīga skolotāja klātbūtne un motivācija, kaut vai jāpaņem aiz rokas. Grūti esot arī skolēnus disciplinēt savlaicīgi ķerties pie mācību stundām un iesūtīt skolotājai mājasdarbus. “Tiešajā kontaktā uzreiz redzama atgriezeniskā saite – vai bērns saprata vai nē. Kad mani mazbērni paaugsies, varēšu viņiem stāstīt, kā bija mācīties Covid laikā,” saka Guna.
Ar mūziku uz Tu
Sākumskolas klasēm Guna māca arī mūziku un vada kori. Savulaik pati mācījusies Daugavpils mūzikas skolā klavierspēli, bet nepabeidza skolu lielā attāluma un slodzes dēļ. Taču mūzika piesaistījusi viņu vienmēr, visa ģimene esot gana muzikāla.
Mācoties Liepājas pedagoģiskajā institūtā, kas tolaik vienīgā sagatavoja sākumskolas skolotājus ar augstāko izglītību, Guna atkal atgriezās pie mūzikas. “Mūs iedalīja divās grupās – rūcēji un kaucēji. Tos, kuriem bija muzikālās dotības un bija kaut viens koridors mūzikas skolā iziets, iedalīja pie kaucējiem, mūs pārbaudīja pēc balsīm un attiecīgi mācīja mūzikas metodiku, vajadzēja arī klavieres spēlēt, diriģēt un dziedāt. Rūcējiem savukārt bija tikai teorija,” Guna ar smaidu atceras studiju gadus.
No darba brīvajā laikā Guna vada arī bērnu vokālo ansambli Dubnas kultūras namā. Tas gan iznācis nejauši, jo sākumā uzaicināta bērniem mācīt lasīt dzejoļus, bet klāt nāca rotaļas, un pamazām no pulciņa izveidojās vokālais ansamblis. “Vokālā pedagoga izglītības man nav, viss apgūts pašmācības ceļā – kā veidot un spēlēt pavadījumu, arī tagad pati apgūstu metodiku,” stāsta Guna. Ikdienā mūzika viņu pavada vienmēr, jo arī pašai patīk dziedāt. “Nevienā kolektīvā gan nedziedu. Ir gadījies dziedāt ballēs, bet tas prasa laiku.”
Pašlaik arī vokālā ansambļa nodarbības nenotiek, bet attālināti mēģinājumus vadīt neesot reāli, tāpēc ansambļa Gunai ļoti pietrūkst, jo tas esot sirdsdarbs. Arī bērni ilgojas pēc ansambļa. “Viņiem patīk, vasarā bērni jau sēž uz lieveņa un gaida atgriežamies mēģinājumus. Covid laiks iecirta robu ansambļa darbībā, pārtraukums dezorganizē. Pēdējo reizi esam uzstājušies vien martā. Sapirkti tērpi un audumi tērpiem, viss gaida. Repertuāru cenšamies apgūt, bet vairāk sanāk padziedāt pašiem sev, taču tagad arī tas ir liegts. Ceram, ka drīz viss notiks,” saka skolotāja.
Ēģiptes vietā — dārzs
Vasaras mēnešos Gunu noteikti varēsiet sastapt mājās, aktīvi darbojamies pa savu saimniecību. Būdama liela pirts rituālu cienītāja, viņa pati sien aromātiskas pirts slotas, kurās liek dažnedažādus augus, tostarp mētras. Sirdslieta ir arī puķes, kas ik vasaru zied un smaržo piemājas dobēs. Bet visvairāk viņai patīk darboties siltumnīcā, kur aug retu šķirņu tomāti. Tomātu dēstus audzē Gunas mamma, kura meklē īpašas, retāk sastopamas tomātu šķirnes. Šogad padevušies tik vareni tomāti, ka nebija iespējams tos pat salikt burciņās. “Tas ir mans vaļasprieks, patīk gatavot ziemai krājumus, lai var vēlāk atnest uz skolu un pacienāt kolēģus. Tas ir mans vasaras SPA kūrorts, tāpēc nevaru aizbraukt uz Ēģipti vai Turciju, jo man jāsasien pirtsslotas, jāizravē dārzs, tad nāk laiks konservēt, kāds tur kūrorts!” smejas Guna.
Teksts, foto: Inese Minova